Dermotoloģe Ingrīda Rītiņa dzimusi Jēkabpilī, bet bērnību un skolas gadus pavadījusi Gruzijā, Tbilisi. “Latvijā atgriezos, lai mācītos medicīnu. Pirmā izvēle gan bija kļūt par aktrisi, bet, sava rakstura dēļ un arī, uzklausot mammas ieteikumu, sapratu, ka man vēlamāka būs kāda stabilāka profesija. Patiesībā jau medicīna mani ļoti interesēja un aizrāva,” atzīst daktere. 1981. gadā viņa absolvēja Rīgas Medicīnas institūta fakultāti, iegūstot ārsta diplomu. Pirmā darba vieta jaunajai speciālistei bija Preiļu slimnīcā. Lai nokļūtu pie pacientiem, viņai nācās iemācīties gan slēpot, gan ar zirgu braukt. Tomēr kopumā gan darba, gan sadzīves apstākļi bija pārāk smagi, tāpēc viņa atgriezās Rīgā un līdz padomju laika beigām strādāja Ģimenes un laulības konsultācijas centrā par ginekoloģi-ģenētiķi. Tālāk darba ceļi viņu aizveda uz Paula Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu, kur kļūva par Imunoloģijas laboratorijas vadītāju. Ar viņas gādību tika atvērts pirmais anonīmais diagnostiskais kabinets seksuāli transmisīvo slimību un AIDS pacientiem, bet, kad sāka zaudēt savus pacientus, nevarēdama tiem īsti palīdzēt…, tas bija emocionāli par smagu, tāpēc viņa devās estētiskās medicīnas virzienā un no 2007.gada kļuva par skaistuma institūta “Liora” direktori. Pēdējie darba gadi nedaudz mierīgākā režīmā tiek aizvadīti profesora Jāņa Ķīša klīnikā, strādājot par dermatoloģi. “Man patīk darba vide šai klīnikā, kolektīvs, tas, ka ikvienam klientam varam nodrošināt īpašu pieeju. Visu dzīvi esmu ļoti daudz un smagi strādājusi, tagad strādāju, cik dvēsele prasa,” atzīst Ingrīda Rītiņa. Brīvajā laikā dakterei patīk daudz lasīt, kavēties atmiņās, veltīt laiku sev. Bet bez visa iepriekšminētā viņa ir kaislīga buru sporta piekritēja, kur vējam un viļņu varai ļaujas kopā ar savu dzīvesbiedru.
Māte daba mūs šogad apveltījusi ar varenu sēņu ražu, tomēr dodoties 
pēc dižajām baravikām, apšu bekām un citām meža veltēm, vai arī tikai pastaigājoties pa mežu, lieti ir atcerēties un nodrošināties pret ērcēm, jo arī tās, pateicoties siltajai ziemai, ir gana daudz. Ērces var izplatīt un pārnēsāt daudz slimību, bet Latvijas iedzīvotājiem jāuzmanās no ērču encefalīta, laimboreliozes un ērlihiozes. Kā atpazīt un ārstēt laimboreliozi jeb Laima slimību konsultē prof. Jāņa Ķīša klīnikas dermatoloģe Ingrīda Rītiņa.
Laima slimība jeb ērču laimborelioze ir infekcijas slimība, kuras ierosinātājs ir spirohetu dzimtas baktērija Borrelia burgdorferi. Tā laikus nediagnosticēta un neārstēta izraisa ādas, nervu sistēmas, sirds un locītavas bojājumus. Lai gan slimībai ir vairāki nosaukumi, visplašāk lieto “Laima slimība” un laimborelioze. Šis nosaukums radies pēc Konektikutas pavalsts pilsētas Lyme nosaukuma, kuras apkaimē 1975. gadā vienlaikus saslima vairāki jaunieši. Uzsākto pētījumu rezultātā Vilhelmam Burgdorferam izdevās no ērces izdalīt slimības ierosinātāju Borrelia burgdorferi baktēriju, ko nosauca atklājēja vārdā.
Latvijā laimborelioze pirmo reizi konstatēta 1986. gadā, kopš 2009. gada Latvijā vidēji tiek reģistrēti ap 600 saslimšanu gadā. 2019. gadā reģistrēti 483 gadījumi, bet 2020. gada statistika būs zināma tikai pēc sezonas beigām, kas ir no maija līdz novembrim. Ja ziema ir silta, tad sezona pagarinās, jo ērču aktivitāte nav novērojama tikai pie mīnuss grādu temperatūras. Ērču izpētes rezultāti liecina, ka vidēji 20-40% ērču ir inficētas ar borēlijām.
Svarīga pareiza ērces noņemšana
Lai ērce inficētu cilvēku ar ērču encefalītu, nav nepieciešams ilgs laiks, jo vīruss izplatās ar ērces siekalām. Laimas slimības gadījumā baktērija atrodas ērces zarnu traktā. Ērcei sūcot asinis, borēlija pakāpeniski, apmēram 36 h laikā, iekļūst tās siekalās un ar siekalām nonāk cilvēka ādā, kur tā sāk vairoties un izplatīties koduma apkārtējos audos un ar asins plūsmas palīdzību nonāk mērķaudos ādā, nervu sistēmā, locītavās, sirdī. Lai nesaslimtu ar Laima slimību, ļoti svarīgi ir ērci atklāt pēc iespējas ātrāk un pareizi to noņemt. Ja noņemšanas laikā tiek saspiest tās vēders, tad pats noņēmējs “injicē” šo baktēriju cilvēkā.
Laima slimības inkubācijas periods ir no trim līdz 32 dienām, bet saslimšanas pazīmes sāk parādīties vidēji pēc 20 dienām, tas gan ļoti atkarīgs no konkrētā cilvēka imunitātes.
Jo ātrāk diagnosticēta, jo mazākas sekas
Simtomātiski laimboreliozei izšķir trīs stadijas: agrīna lokalizēta, agrīna diseminēta un vēlīna diseminēta.
Ērces piesūkšanās vieta ir infekcijas ieejas vārti, ap tiem veidojas apsārtums migrējoša eritēma, kas ir agrīnā lokālā Laimas slimības stadija. Eritēma sākumā parādās kā sārts plankumiņš vai papuliņa, tā dažu dienu vai nedēļu laikā kļūst arvien lielāka pat līdz 5 cm diametrā, ko sauc par migrējošu eritēmu. Tās izskats var būt dažāds – gredzenveida forma, viendabīgs apsārtums, līdzīgs hematomai ar izteikti infiltrētu centru. Palielinoties diametrā līdz pat 30 cm, eritēmas vidus sāk balēt, nav novērota lobīšanās un tās malas parasti nav piepaceltas, bet var būt sārtākas. Šajā periodā daļa pacientu izjūt niezi, dedzināšanu vai nelielas sāpes. Āda eritēmas apvidū var būt siltāka, ķermeņa temperatūra var nedaudz paaugstināties. Ir novērota simptomātika kā drebuļi, galvassāpes, sāpes muskuļos, var palielināties limfmezgli. Visbiežāk eritēma lokalizējas uz augšstilbiem, dibena, pacelēs un padusēs.
Agrīnā diseminētā laimboreliozes stadija sākas dažas dienas, nedēļas vai pat mēnešus pēc eritēmas parādīšanās, kad baktērija sāk ceļot pa cilvēka organismu. Neārstēšanas gadījumā parasti eritēma palielinās, var parādīties vairākas migrējošās eritēmas, kā arī nātrenes vai cita veida ādas izsitumi. Pacienti visbiežāk jūt nogurumu, nespēku, galvassāpes, nedaudz palielinās ķermeņa temperatūra. Slimība var skart locītavas, izraisot lielo locītavu artrītu vai migrējošas locītavu sāpes, var izraisīt traucējumus sirds, nervu sistēmas darbībā, iespējams meningīts, radikuloneiropātija.
Vēlīnā laimboreliozes stadija izpaužas kā hronisks akrodermatīts jeb lēni progresējošs ādas iekaisums kāju un roku daļās, biežāk lokalizēts uz pēdām un plaukstām, parasti asimetrisks – uz vienas rokas vai apakšstilba parādās neliela tūska ar sarkani violetu nokrāsu, biežāk atlieces virsmās un ap locītavām. Ar laiku seko ādas atrofija.
Labi ārstējas ar antibiotiku palīdzību
Labā ziņa, ka laikus diagnosticēta Laima slimība ir ārstējama ar speciālām antibiotikām, kuru kurss atkarībā no cilvēka organisma stāvokļa var būt no 2 līdz pat 4 nedēļām, dažkārt pat ilgāk. Ja arī nav konstatēts ērces kodums, bet uz ādas parādās sārts plankums, jādodas pie ģimenes ārsta, kurš, diagnosticējot Laima slimību, nozīmēs nepieciešamās antibiotikas. Ir gadījumi, kad Laima slimība tiek konstatēta bez raksturīgās eritēmas, pastāv arī varianti, ka, lai gan baktērija ir iekļuvusi organismā, imūnsistēma bijusi tik spēcīga, ka pati spējusi to iznīcināt. 
Sliktā ziņa, ka tomēr ne vienmēr var tik viegli diagnosticēt Laima slimību, ja vien pacients nav pārliecināts, ka viņam iekodusi ērce, un ap tās koduma vietu vai citviet uz ķermeņa nav parādījusies šai slimībai raksturīgais plankums jeb migrējošā eritēma, tad pazīmes kā paaugstināta temperatūra, nogurums, locītavu sāpes, jušanas traucējumu var atgādināt kādu reimatoloģisku, neiroloģisku vai kādu citu infekcijas slimību. Parastās asins analīzes šo infekciju neuzrāda, var veikt speciālu Laima boreliozes diagnostikas analīzes, bet diemžēl apmēram 30% gadījumu, it īpaši inficēšanās pirmajā mēnesī, tās netiek konstatētas arī situācijās, kad tomēr saslimšana ir notikusi.
Ātrāk tikt skaidrībā nepalīdzēs arī ērces nogādāšana laboratorijā, jo tajā netiek pārbaudīts, vai tā nav inficēta ar borēlijām, bet tikai nosaka ērču encefalīta vīrusu.
Jāatceras, ka laimborelioze nav lipīga, saslimušais cilvēks nevar inficēt citus.
Lai izvairītos no saslimšanas ar Laima slimību, dodoties uz mežu, ieteicams atbilstoši saģērbties, kā arī atcerēties, ka ērces dzīvo zālē un krūmos līdz 20 cm no zemes.
