Organismā dzelzs ir svarīga dažādu funkciju izpildei, bet droši vien svarīgākā ir tās spēja piesaistīt skābekli eritrocītos un nodrošināt skābekļa transportu pa visu ķermeni. Samazināts dzelzs daudzums nozīmēs mazāk skābekļa orgāniem, muskuļiem un arī nervu sistēmai. Samazināta dzelzs līmeņa iemesli var būt dažādi – sākot ar spēcīgām mēnešreizēm, dažādām asiņošanām (arī slēptām), bet nereti iemesls var būt gluži sadzīvisks – uzturs, kurā nav vai ir ļoti mazs dzelzs saturs.
No dzelzs nepietiekamības jeb dzelzs deficīta anēmijas cieš 25% jeb katrs ceturtais pasaules iedzīvotājs. Lai gan galvenokārt ar to sirgst nabadzīgo valstu iedzīvotāji, tomēr arī ekonomiski attīstītajās valstīs dzelzs deficīta anēmija nav retums. Nabadzīgo valstu iedzīvotājiem dzelzs deficīta anēmija cieši saistīta ar nekvalitatīvo uzturu, gremošanas trakta invāziju (cērmes), kā arī ar organisma iekšējās asiņošanas gadījumiem. Savukārt ekonomiski attīstītās valstīs pārsvarā ar ēšanas paradumiem – veģetārismu, vegānismu, sarkanās gaļas neēšanu, kā arī hronisku asins zudumu.
Arī veģetārs uzturs parasti satur dzelzi – tikpat daudz vai pat vairāk nekā neveģetārs, bet problēmu rada fakts, ka augu dzelzs uzsūcas ievērojami sliktāk. Tas, savukārt, var samazināt dzelzs rezerves un dažkārt radīt dzelzs deficīta anēmiju.
Dzelzs uzsūkšanos vēl vairāk var mazināt pārtikas produktu sastāvā esošie polifenoli, kas sastopami tējā, atsevišķos dārzeņos. Savukārt gluži pretēji – dzelzs ievērojami labāk uzsūcas skābā vidē, ko var palīdzēt nodrošināt maltītei pievienots C vitamīns, citronskābe vai citas organiskas skābes. Dzelzs uzsūkšanos ievērojami paaugstina jau 50 mg C vitamīna pievienošana maltītei. Kā C vitamīna avots var kalpot arī ar C vitamīnu bagāti produkti – apelsīni, mango, arī tomāti u.c.
Produkti –bagātīgi dzelzs avoti:
- Indijas rieksti, zemesrieksti, mandeles, sēklas;
- plūmes, aprikozes, persiki, rozīnes;
- pupas, zirņi, sojas pupiņas, lēcas;
- spināti;
- olas, ja to atļauj diētas principi;
- dzelzs uzņemšanas ziņā visvērtīgākais produkts ir gaļa, īpaši liellopu gaļa un aknas.
Simptomi – dzelzs deficīta signalizētāji:
- vājums, nogurums, slodzes nepanesamība;
- elpas trūkums, paātrināts pulss un sirdsklauves;
- kāre pēc neēdamām lietām (ledus, zeme, krīts);
- galvassāpes.
Asins analīžu rādītāji – dzelzs deficīta apliecinātāji
- Feritīns – norāda uz dzelzs rezervēm. Vēlamais tā līmenis ir virs 30 ng/ml, bet par dzelzs deficītu runā, ja tā vērtības nokrītas zem 20 ng/ml vīriešiem un 12 ng/ml sievietēm. Savukārt pretēji – tas var paaugstināties dažādu infekcijas slimību laikā.
- Hemoglobīna pazeminātas vērtības sievietēm ir zem 12,3 g/dl, vīriešiem zem 14,0 g/dl. Hemoglobīna rādītājs samazinās, kad dzelzs rezerves jau sākušas izsīkt.
- Seruma dzelzs rādītājs normā ir no 10,7 mcmol/l. Tas ir ļoti atkarīgs no paralēli noritošām hroniskām slimībām, maltītes un diennakts fizioloģiskām svārstībām, tāpēc to nevar izmantot, lai atpazītu dzelzs trūkumu.
Dzelzs anēmijas deficīta ārstēšana
Jāņem vērā, ka dzelzs deficīta anēmiju nevar izārstēt ar uzturu, kā arī dzelzi saturošiem vitamīniem. Ja novēro dzelzs izsīkumu un dzelzs deficītu eritropoēzē, uzturā nepieciešams lietot divvērtīgo dzelzi. Dzelzs deficīta anēmiju nepieciešams ārstēt ar dzelzs preparātiem. Daudz efektīvāk lietot perorālos līdzekļus.
Terapija var nebūt efektīva, ja preparāti netiek nozīmēti 30 min pirms ēšanas; tie netiek lietoti pietiekami lielā devā; netiek lietoti pietiekami ilgu laiku – regulāri jākontrolē feritīna līmenis, kā arī terapija vidēji ilgst 4–6 mēnešus vai pat ilgāk.
