Aptuveni puse cukura diabēta slimnieku Latvijā nemaz nezina, ka ir slimi un visticamāk par savu slimību uzzinās tikai tad, kad jau būs attīstījušās slimības komplikācijas. Tas tāpēc, ka cukura diabēts ir viena no slimībām, kas “nesāp”. Arī jau slims cilvēks var pietiekoši ilgi dzīvot bez simptomiem, bet, jo ilgāk cilvēks dzīvo ar augstiem glikozes rādītājiem, jo straujāka un smagāka būs komplikāciju gaita.
Nervu sistēma
Cukura diabēts vienlaikus rada asinsvadu un nervu bojājumus, tāpēc var attīstīties tā saucamā diabētiskā neiropātija. Tā izpaužas kā sāpes, kas var būt spēcīgas, nemitīgas un grūti mazināmas. Lielākoties tā sākas kā tirpšanas sajūta, kas visbiežāk vērojama naktīs, kurai pievienojas sāpes, – šo iemeslu dēļ cilvēks nevar gulēt. Neiropātijas dēļ var būt jušanas traucējumi (nespēja just sāpes, karstumu un aukstumu), tādēļ var nebūt sūdzību par sāpēm iekaisuma gadījumā.
Nejūtība pret sāpēm ātri kļūst par iemeslu dažādām čūlām. Par tipisku situāciju uzskatāma t.s. diabētiskā pēda, kad čūlas veidojas pastiprināta spiediena vietās uz pēdas. Tāpēc cukura diabēts ir visbiežākais netraumatisku kāju amputāciju cēlonis.
Acis
Cukura diabēts ir biežākais akluma iemesls cilvēkiem vecuma grupā no 20-74 gadiem. Trīs galvenās problēmas, ar kurām var nākties saskarties diabēta slimniekiem, ir – katarakta, glaukoma un retinopātija. Šīs slimības ir raksturīgas arī cilvēkiem bez diabēta, bet paaugstinātas glikozes līmeņa apstākļos, iespēja ar tām saslimt būtiski palielinās.
Katarakta izpaužas kā acs lēcas apduļķošanās. Cilvēkiem ar cukura diabētu risks saslimt ir par aptuveni 60% lielāks nekā cilvēkam bez cukura diabēta.
Glaukoma attīstās, kad paaugstināta acs iekšējā spiediena rezultātā tiek bojāti acs nervi un asinsvadi. Cukura diabēta slimniekiem iespēja saslimst ir par aptuveni 40% lielāka nekā relatīvi veselam cilvēkam.
Retinopātija – tiek bojāts par gaismas uztveri atbildīgais acs slānis – tīklene.
Noteikti konsultējieties ar ārstu gadījumos, ja pamanāt melnus plankumus, gaismas uzplaiksnījumus, “caurumus” redzē, samazinās redzes asums.
Sirds un asinsvadu slimības
Nepietiekami kontrolēts cukura diabēts rada 2-4 reizes lielāku risku saslimt ar sirds asinsvadu slimībām. Tieši sirds slimības ir biežākais cukura diabēta pacientu nāves iemesls. Pie šādām slimībām pieskaita:
Koronāro sirds slimību – pamazām samazinās sirds koronāro artēriju caurlaidība un var attīstīties arī stenokardijas lēkmes un miokarda infarkts. Cukura diabēta pacientam tas var notikt relatīvi ātrāk un ievērojami agrākā vecumā. Situāciju vēl sliktāku padara fakts, ka pats slimnieks var infarktam raksturīgās sāpes nesajust, kas būtiski samazina iespēju laicīgi saņemt neatliekamo palīdzību, kas krasi samazina iespēju izdzīvot.
Hronisku sirds mazspēju – sirds pamazām zaudē spēju efektīvi “pumpēt” asinis. Nepietiekami kontrolēts cukura diabēts rada 2-3 reizes lielāku iespēju saslimt ar šo slimību. Insults – pacientam, kuriem ir gan paaugstināts asinsspiediens, gan nepietiekami kontrolēts cukura diabēts, ir 2 reizes lielāks insulta risks nekā pacientam, kuriem ir tikai paaugstināts spiediens.
Nieru slimības
Tās konstatē ap 30% diabēta pacientu. Situācija vēl pasliktinās, ja pacientam ir arī paaugstināts spiediens. Diabēta pacientam ļoti uzmanīgi jālieto medikamenti, kas ietekmē nieru stāvokli, piemēram, pretsāpju līdzekļi.
Ketoacidoze
Ja cilvēkam ilgstoši saglabājas ļoti augsti glikozes rādītāji, organismā veidojas acetonam līdzīgas vielas – ketonvielas. Tās ļoti strauji izraisa saindēšanos organismā, kā rezultātā var iestāties pat koma. Ja pacients netiek laicīgi nogādāts slimnīcā, iznākums var būt arī letāls.
Nereti par iemeslu ketoacidozei cukura diabēta slimniekam kļūst nepilnīga glikozes līmeņa kontrole, nepareizi plānots uzturs vai izlaistas insulīna injekcijas.
Lai gan par cukura diabēta attīstību “atbildīgs” ir aizkuņģa dziedzeris, tas ietekmē praktiski visas orgānu sistēmas un var būtiski mazināt gan dzīves kvalitāti, gan ilgumu. Ja attīstījies diabēts, izārstēt to nevarēs. Ar medikamentu palīdzību var censties noturēt glikozes līmeni asinīs noteiktu normu ietvaros un tādejādi attālināt bojājumu rašanos dažādos orgānos. Ja izdevies konstatēt diabēta attīstību vēl pirms komplikāciju attīstības, laicīga terapijas uzsākšana var ne tikai paildzināt bez simptomu periodu, bet arī samazināt komplikāciju smagumu, ja tās attīstās.
Ārstēšana būs nepieciešama visu atlikušo mūžu, bet ir pierādīts, ka cilvēkiem, kas ievēro terapijas nosacījumus, būtiski mazinās ar cukura diabēta saistīto komplikāciju riski.
