Ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons dzimis Rīgā, bet savus bērnības un jaunības gadus pavadījis Ķekavas apkaimē. Interese par psiholoģiju bijusi jau vidusskolas laikā, bet nevienu mirkli nenožēlo, ka vispirms tomēr beidzis medicīnas studijas un psihoterapiju apguvis rezidentūras laikā. “Studējot medicīnu un saskaroties ar pacientiem, novēroju, ka ļoti daudz tiek darīts fiziskās veselības jomā, bet neatbildēts paliek jautājums, kas notiek tad, kad pacients dodas mājās, kā psiholoģiski tiek galā ar mainīgo situāciju,” atzīst Artūrs.
Šobrīd jaunā speciālista aktīvo darbību var sadalīt trīs jomās. Daudz laika viņš velta klīniskajam darbam ar pacientiem. Ja rezidentūras laikā strādājis ar pusaudžiem, ģimenēm, maziem bērniem, tad šobrīd viņa darba lauks pārsvarā ir pieaugušie. Otra viņa darbošanās joma ir pedagoģiskais darbs – darbs ar studentiem, savukārt trešā – piedalīšanās dažādās intervijās, lekcijās, gan mediķu, gan citos semināros par un ap psihes veselības tēmām.
Brīvajā laikā joprojām dvēselei un miesai ļoti tuva ir pirts baudīšana, kas Artūram saistās ar pirmajām atmiņām par vectēvu, jo kopš 2-3 gadu vecuma kopā ar vectēvu katru sestdienu tika apmeklēta publiskā pirts. Vienlaikus viņam ļoti patīk palutināt savas garšas kārpiņas un pēc saspringtas dienas pilnībā ienirt mūzikas baudās.
Pēc divu gadu dzīves pandēmijā šo pavasari gaidījām ar cerību, ka
varēsim uzelpot, bet 24. februāra rīts lielu daļu Latvijas sabiedrības iemeta vēl lielākā stresā un neziņā. Lai gan nevienam nebija noslēpums par saspīlējumu šo valstu starpā, tomēr jāatzīst, ka nebijām gatavi reālai kara darbībai, kura tiek vērsta ne tikai pret militārajām struktūrām, bet arī civiliedzīvotājiem. Jūtot līdzi ukraiņu tautai, mūs nepamet bailes, vai nebūsim nākamie, vai tiešām NATO mūs spēs aizsargāt? Ko darīt un kā sevi emocionāli pasargāt laikā, kad fizisku draudu nav, bet stress, nesapratne, neziņa par nākotni ir milzīga, konsultē ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons.
– Kā šajā laikā tikt galā ar bailēm un trauksmi? No vienas puses, jūtam
līdzi ukraiņu tautai, no otras – baidāmies paši par sevi.
– Patiesībā psihe ir ļoti interesanta, jo tā šķeļ informāciju. Samērā bieži cilvēks aizmirst kaut ko jau piedzīvotu un, piedzīvojot to atkārtoti, uztver kā kaut ko jaunu un nepiedzīvotu. Tāpēc vispirms gribētu izskaidrot jēdziena “bailes” un “trauksme” atšķirību.
Bailes ir visnotaļ normāli adekvāta izjūta situācijā, kad saskaramies ar reālu draudu dzīvībai. Apdraudējumam ir jābūt īstam. Klasiskajā situācijā, cilvēkam saskaroties ar reālu apdraudējumu, ieslēdzas cīņas vai bēgšanas mehānisms. Bailes cilvēkam aktivizē daudzus procesus – paātrinās elpošana, sirdsdarbība, muskuļi ir gatavi kustībai. Lai labāk saprastu baiļu būtību, minēšu vienu piemēru. Cilvēks atrodas telpā, kurā pēkšņi tiek ielaists tīģeris. Tās būs bailes, jo pastāv reāla iespēja, ka tīģeris uzbruks cilvēkam. Apdraudējums var būt gan fizisks, emocionāls, gan sociālas dabas, galvenais, lai apdraudējums ir reāls.
Savukārt trauksme ir nevis reāls apdraudējums, bet cilvēka fantāzija, kas iespējams varētu notikt konkrētajā situācijā. Piemēram, mēs aiz durvīm dzirdam troksni un domājam, ka aiz durvīm ir tīģeris un tas var ienākt telpā. Vai tīģeris aiz durvīm tiešām ir vai nav, tas jau ir sekundāri. Šajā situācijā radīsies jautājums, vai diviem cilvēkiem, domājot par to, ka aiz durvīm ir tīģeris, trauksme būs vienlīdz liela. Visdrīzāk tā būs atšķirīga, jo trauksmes līmenis atkarīgs gan no konkrētā cilvēka temperamenta – kā bioloģiski reaģējam uz apkārtējās vides stimulu – gan no tā, kā vide šo temperamentu ir potencējusi vai nomākusi. Tāpēc cilvēki šādās trauksmes situācijās reaģē ļoti dažādi.
Ir saprotams, ka lielākai sabiedrības daļai 24. februāra rītā bija šoks, un tā ir normāla reakcija. Tomēr pēc kāda laika ir jāpieslēdzas veselajam saprātam – šajā gadījumā racionālajam prātam, kas spēj adekvāti izvērtēt situāciju. Jāizvērtē, cik reāls ir šī brīža apdraudējums, vai tā tomēr nav trauksme, kas cilvēkam velkas līdzi no kaut kāda piedzīvota apdraudējuma līdzšinējā dzīvē. Savā privātpraksē novēroju, ka pacienti, kas šobrīd ir ļoti satraukti par esošo situāciju, ir bijuši satraukti arī par citiem notikumiem – par darbu, par savu un bērnu veselību, par pandēmiju u.c. lietām. Viņi savas dzīves laikā ir daudz cietuši, kā rezultātā nav bijis laika attīstīt stabilu psiholoģisko noturību. Un situācijā, kad kara darbība notiek tepat mums līdzās, viņi nespēj apstāties un izvērtēt patieso situāciju. Lai šo trauksmi kaut kā mazinātu, viņi krāmē koferus ar domu, ka tūlīt kaut kur būs jāskrien, ziedo naudu, strīdas ar kādu – dara visu, lai mazinātu šo trauksmes sajūtu. Problēma ir tur, ka, veicot šīs darbības, trauksme nemazinās. Cilvēki turpina meklēt iespējas trauksmes mazināšanai un iekļūst maģiskā aplī – cīnās ar ārējo ienaidnieku. Jāatzīst, ka situāciju Ukrainā praktiski ietekmēt šobrīd mēs nevaram, līdz ar to atrodamies tādā neziņas stāvoklī, kas rada trauksmi par nākotni, jo mēs nezinām, kas mūs sagaida. Cilvēki, kas nespēj tolerēt nākotnes nezināmo, spēj darīt neloģiskas lietas pārējo cilvēku skatījumā. Piemēram, sāls izpirkšana. Līdzīgu situāciju piedzīvojām pandēmijas laikā, kad izpirka tualetes papīru, griķus un citus produktus. Ir normāli, ja cilvēki iepērk kādus krājumus, tikai tiem jābūt sapratīgos apjomos. Tāpat ir normāli, ka tiek sakrāmēta 72 stundu izdzīvošanas soma, bet visam jābūt saprāta robežās. Rezervēm ir jābūt adekvātām. Neadekvāto rīcību un rezervju krāšana nav mērķēta uz nodrošināšanos, bet gan trauksmes sajūtas mazināšanu, bet šādas darbības to nemazinās. Diemžēl psihe viņiem liedz saskatīt, ka problēma patiesībā ir viņos pašos. Ja viņi spētu ar to tikt galā, viņi pārdzīvotu jebko – pat kodolkaru. Bet, ja cilvēks nevar tikt galā ar šo trauksmi, tad var nodrošināties, cik grib, ja notiks reāls iebrukums valstī, viņš nespēs tikt galā ar situāciju.
– Ko darīt un kā cīnīties ar šo trauksmi, jo šobrīd var nebūt laiks pāris gadus ilgai psihoterapijai, ja arī cilvēks beidzot ir sapratis, ka viņa problēma ir trauksme.
– Vispirms pašam cilvēkam ir jāatpazīst šī problēma, ka vaina nav Ukrainas situācijā, kādā Latvijas ministrā vai kur citur, bet problēma ir viņā pašā. Ja esi sakrāmējis 72 h izdzīvošanas somu, tad jāsaprot, ka neko būtisku vairāk nevari izdarīt, lai sevi pasargātu. Ja esi šīs pamatlietas izdarījis, tad visprātīgāk ir pievērsties lietām, kas nav saistītas ar iebrukuma draudiem un satraukumu par to.
Ar vēsu prātu jāuzņem arī inflācijas draudi, nav jau tā, ka pilnībā jāierobežo viss budžets vai jākrīt otrā galējībā – tāpat visi tūlīt mirsim, tad jau visu naudu var iztērēt. Pārskatām pirkumus, atliekam kādu summiņu nebaltām dienām un dzīvojam tālāk.
– Tomēr daudzi cilvēki uzskata, ka tas ir egoistiski – mierīgi dzīvot, atpūsties, kad pavisam netālu no mums notiek karš un cilvēki mirst.
– Šajā sarunā gribu atsaukties uz krievu psiholoģi, kura samērā skarbi norādīja, ka egoistiski nav turpināt dzīvot normālu dzīvi, tādējādi sevi fiziski un mentāli stiprinot. Ja pienāks tāda situācija, ka jums vajadzēs glābt savu un savu tuvinieku dzīvības, daudz noderīgāks būsit fiziski un mentāli spēcīgs, nekā ja pa šo laiku būsit sevi novājinājis, uztraucoties un nedarot savus pamatpienākumus. Kas ir egoistiskāk – vai tas, ka padarām sevi par nastu citiem kara scenārija gadījumā, vai tas, ka kļūstat par stiprāku un neatkarīgāku cilvēku.
– Tomēr jāatzīst, ka ļoti gribas ne tikai apturēt šos notikumus, bet arī sodīt vainīgos…
– Jā, šādās situācijās psihē var nostrādāt cits mehānisms – sākam meklēt vainīgos, jo pašiem paliek vieglāk, ja tādus atrodam. Gribas atrast vainīgo, ko varam aizsniegt, kuram varam nodarīt pāri kaut vai pārmetot. Bet vainīgs nav ne kaimiņš, ne klases biedrs, ne kolēģis…
Krāmējot somas, cīnoties un pārmetot Latvijas mūziķiem vai sportistiem, kas uzreiz nav nostājušies pozīcijā pret šo karu, uzrakstot kādu sliktu komentāru sociālajos tīklos – tas neko nemainīs esošajā situācijā. Labi ir, ja vismaz pēc tam saprotam, ka tā darījām, jo patiesībā centāmies mazināt savu stresu, bet man ir sajūta, ka kādi 90% no šiem cilvēkiem nesaprot to. Apmēram 10% cilvēku, varbūt pat mazāk, domā racionāli un saprot, ka mums vienkārši jāturpina dzīvot savu dzīvi.
Pieņemsim, ka ir cilvēki, kas pārliecināti, ka pilnībā visam pedantiski jāseko, lai būtu gatavs jebkurā situācijā. Labi, ja tas turpinās nedēļu, divas, bet ja gadu? Kas notiks ar šo cilvēku, atrodoties nemitīgā sasprindzinājumā un stresā? Jau pandēmijas laikā varēja novērot, ka tie cilvēki, kuri necīnījās pretī, bet pieņēma šo jauno situāciju, ātrāk tajā adaptējās.
Un šajā Ukrainas situācijā ir līdzīgi, ja esi stiprinājis sevi, izrunājis situāciju ar bērniem, ar saviem tuvākajiem cilvēkiem, tad mēs kā komūna esam stiprāki nekā situācijā, kad viens ar otru strīdamies, meklējam iekšējos ienaidniekus savējo vidū. Mēs būsim daudz varošāki, ja pienāks šī x stunda, par tiem cilvēkiem, kas visu laiku būs dzīvojuši trauksmē. Ļoti svarīgi šādās situācijas ir sekot līdzi notikumiem, bet jālimitē laiks, ko pavadām, lasot vai skatoties ziņas par kara šausmām Ukrainā. Katram pašam sevi ir jāpasargā no šīs informācijas, jo, nemitīgi to skatoties un klausoties, tā saplosa mūs.
– Bet kas ir ar tiem cilvēkiem, kas šobrīd nekrāmē somas, nenoskata bunkurus, kur slēpties x stundā. Vai tas nozīmē, ka viņi kaut kādā veidā ir samierinājušies ar situāciju un vienkārši ļaujas notikumiem?
– Līdz tas nav piedzīvots, neviens cilvēks nezina, kā rīkosies liela stresa situācijā. Pastāv iespēja, ka cilvēkam var būtu tik liels stress, ka viņš pat nav spējīgs paņemt savu sakrāmēto somu, un otrādi – ka cilvēks, kurš nav gatavojies šai situācijai, paspēj izdarīt visu nepieciešamo. Cilvēks liela stresa situācijā var pilnībā mainīt domas – lemt nekur nebraukt, nekur neslēpties vai palikt un cīnīties. Dažiem šķiet, ka cilvēkiem, kuri turpina dzīvot savu dzīvi, neuztrauc esošā situācija, ka viņi pret šiem notikumiem ir vienaldzīgi. Patiesībā šie cilvēki saprot, ka viņi neko būtiski mainīt nevar. Mēs nevaram uzņemties vainu par visām pasaules problēmām.
– Tā kā Latvijā šobrīd ierodas samērā daudz kara bēgļu no Ukrainas, tad jautājums, kā izturēties pret viņiem, lai, labu gribot, vēl vairāk viņiem nenodarītu pāri.
– Man ļoti patika profesora Māra Taubes sacītais, ka ir jāsaprot, ka šie cilvēki ir krīzes situācijā. Viņiem bija jāpamet mājas, viņi tagad atrodas nezināmā vietā, un mēs nezinām, ko viņi ir piedzīvojuši. Būtībā jau kopš Krimas notikumiem, viņi dzīvoja konstantās bailes par iespējamajiem kara scenārijiem. Tāpēc ir jārēķinās, ka sākumā pilnībā jums uzticēsies tikai maza daļa no viņiem. Vairākums būs pateicīgi par to, ka ir dots patvērums, pajumte, ēdiens, bet viņi būs piesardzīgi. Var viņus saprast, jo absurdā scenārijā pastāv iespēja, ka arī jūs esat ienaidnieks. Šobrīd viņiem ir jādod telpa un laiks, lai viņi pārliecinās, ka ir drošībā. Sākumā nemēģiniet viņiem pārāk uzbāzties, ja viņi grib runāties, tad runājamies, ja negrib, tad ļaujam viņiem atgūties. Tuvojamies viņiem pakāpeniski, jo, lai viņi iejustos un uzticētos, nepieciešams laiks.
Varbūt arī otra situācija, ka cilvēks kļūst pārlieku pateicīgs. Viņam rodas sajūta, ka savu dzīvību jums ir parādā. Tas tā nav, un viņiem nav tā jājūtas, jo tie, kas sniedz šo palīdzību, dara to no sirds un negaida pateicību. Tādās situācijās viņam ik pa brīdim jāatgādina, ka viņš neko nav parādā, bet vienlaikus nevajag noraidīt, ja viņš mēģina pateikt paldies, kaut vai izdarot kādu darbu. Dodam šiem cilvēkiem iespēju iet cauri emociju gammai un iejusties esošajā vietā un situācijā.
