Viena no populārākajām veselības problēmām, kas skar no 20 līdz 40 % sieviešu, ir dzemdes mioma. Cik ļoti jābaidās no daktera diagnozes – jums ir mioma, jautājām ginekoloģei Violai Smirnovai.
Mioma (fibromioma) ir labdabīgs audzējs, ko izraisa hormonu svārstības organismā – dzemdes šūnām spontāni daloties, veidojas muskuļaudu mezgli, kuri ieaug dzemdes muskuļu slānī. No mezglu atrašanās vietas un lieluma ir atkarīgs, vai sievietei būs kādas sūdzības vai arī viņa pat nenojautīs par miomas esamību.
Biežāk sievietēm miomas veidojas ap 40 gadiem līdz pat menopauzei, bet mēdz būt arī ļoti jaunām meitenēm – pat divdesmitgadīgām. Iestājoties menopauzei, mezgli mēdz pārkaļķoties un augšanu neturpināt.
Miomas rašanās iemesli līdz galam nav noskaidroti, bet ir zināms, ka laika posms pirms menopauzes, kad sievietes organismā svārstās hormonu līmenis un mēnešreizes kļūst neregulāras (premenopauzes laikā) hormonālo pārmaiņu rezultātā rodas estrogēnu jeb sievišķo hormonu pārsvars, kas var veicināt miomu veidošanos. Ir arī pētījumi, kas apliecina, ka sievietei mioma var iedzimt. Ja mātei ir bijusi strauji augoša mioma, tad ir liela iespējamība, ka tāda var veidoties arī meitai. Tāpēc meitai jāpievērš īpaša uzmanība savai veselībai.
„Lielāka iespēja saslimt ar miomu ir sievietēm, kurām ir liekais svars, bijuši ginekoloģiski iekaisumi, aborti, sievietēm, kuras uzturā daudz lieto sarkano gaļu. Ir uzskati, ka neregulāra dzimumdzīve arī veicina miomu veidošanos. Interesants fakts, ka melnādainām sievietēm miomas ir sastopamas biežāk nekā baltajām. Ir veikti daudz un dažādi pētījumi, bet pateikt, ko darīt, lai 100% izvairītos no miomas, nav iespējams.
Apmēram 50% sieviešu, kurām ir dzemdes mioma, saslimšana norit bez simptomiem. Raksturīgākās pazīmes ir menstruāciju pastiprināšanās un pagarināšanās (ilgāk par septiņām dienām), sāpes vēdera lejasdaļā (spazmainas). Strādājot Gaiļezera slimnīcā esmu novērojusi, ka sievietes ļoti bieži baidās griezties pie ārsta pēc palīdzības ilgstošas un pastiprinātas menstruālās asiņošanas dēļ. Vēlāk nākas konstatēt, ka jau ir sākusies mazasinība. Sievietes baidās no tā saucamās tīrīšanas (dzemdes dobuma abrāzija), bet šī procedūra ne tikai apstādina asiņošanu, bet arī palīdz iegūt izsmeļošu informāciju par dzemdes gļotādas stāvokli. Ļoti bieži asiņošana ir saistīta ar dzemdes miomu. Pēc tam ir nepieciešama medikamentoza ārstēšana, lai šādas situācijas vairs neatkārtotos. Vēlme, kā strausam iebāzt galvu smiltīs, situāciju nerisina, tas tikai to var sarežģīt.
Miomu var konstatēt jau iztaustot vēderu, ja dzemde ir palielināta, tad ir iespējamība, ka ir mioma, bet 100% var pārliecināties, veicot ultrasonogrāfiju (USG).
Ārstēšanas veidi ir atkarīgi no mērķiem, kādus vēlamies sasniegt. Ir situācijas, kad mioma vienkārši jānovēro. Ja ir neliela izmēra mezgli un sievietei nav nekādu sūdzību, tad nozīmē kontroli, kuras laikā novēro, vai mioma palielinās vai nē.
Operatīvā ārstēšana notiek tad, ja dzemde strauji palielinās (ir strauji augošie mezgli), ja ir sāpes mazajā iegurnī vai ir spēcīga menstruālā asiņošana, kuru neizdodas apturēt medikamentozi. Ja mioma strauji palielinās, tad tā ir jāoperē. Ja sieviete ir vēl reproduktīvajā vecumā un ja tas ir iespējams, tad šos mezglus cenšas izlobīt no dzemdes, pretējā gadījumā jāizoperē visa dzemde. Labā ziņa ir tā, ka ļoti retos gadījumos miomas mezglu audi ir ļaundabīgi (sarkomas).
Jaunām sievietēm pārsvarā ir strauji augošie mezgli, ļoti bieži ir atsevišķi augošie mezgli, kurus ir iespējams izoperēt tā, lai sieviete pēc tam varētu dzemdēt bērniņu. Tā kā operācija ir sarežģīta, ieteicams nogaidīt vismaz gadu un tikai tad domāt par grūtniecību.
Bieži vien sievietes ar miomu veiksmīgi iznēsā un dzemdē bērniņu, bet ir jābūt ļoti piesardzīgām, jo var rasties sarežģījumi – paaugstināts neiznēsātās grūtniecības risks. Visbiežāk sievietēm ar lielām miomām bērniņu izņem ar ķeizargrieziena palīdzību un vienlaikus izoperē miomu.
Izoperēta mioma neizslēdz iespēju, ka tā pēc kāda laika var atkal atkārtoties, bet, ja sieviete iet regulāri (reizi gadā) pie ārsta, tā teorētiski nepakļauj sevi riskam, ka kaut kāda saslimšana netiktu savlaicīgi diagnosticēta.
Ārsts obligāti jāapmeklē, ja ir:
pastiprināta vaginālā asiņošana (vairāk par 7 dienām);
ļoti sāpīgas menstruācijas;
sāpes vēdera lejasdaļā (spazmainas);
smērēšanās vai asiņošana starp menstruācijām;
sāpes dzimumakta laikā.
Riska faktori:
Vecums (no 30, 40 gadiem līdz menopauzes sākumam);
Ģimenes anamnēze (ja kādam ģimenē ir mioma, tas paaugstina risku);
Etniskā piederība (afroamerikāņu sievietēm ir augstāks risks attīstīties miomai);
Aptaukošanās (sievietēm ar lieko svaru, ir augstāks miomas attīstības risks);
Ēšanas ieradumi (uzturā lietojot daudz sarkanās gaļas un šķiņķi, tiek saistīts ar paaugstinātu risku).
