Lieldienās pastāv neskaitāmas tradīcijas, kuras tiek piekoptas jau kopš seniem laikiem. Dažas no tām tiek ievērotas arī mūsdienās, piemēram, olu krāsošana.
Sarkanbrūnas olas – novārīt olas sīpolu mizās. Ja sīpolu mizu lapiņas pieliksi pie olas un ietīsi drāniņā, iegūsi uz olas raibus rakstus;
Tumši sarkanas olas var iegūt, olas krāsojot aveņu zaros;
Zilas olas – krāsojot tās sarkanajās bietītēs vai mellenēs (var izmantot gan melleņu ievārījumu vai kompotu, gan saldētas mellenes);
Gaiši zilas – lavandas, sarkanā sīpola, tumšo vīnogu sulas, karkādes jeb hibisku tējas, diļļu sēklu novārījums;
Zaļas olas – nātru novārījums;
Melnas olas – spēcīgs sīpola mizu, melleņu, savvaļas rīsu novārījums;
Dzeltenīgi zaļas – kumelīšu, bērza pirts slotu sauso lapu novārījums;
Koši dzeltenas – pūpolu zaru novārījums;
Ķieģeļu dzelteni brūnganas – alkšņa mizu novārījums;
Violeti zilas – aroniju sulas vai melleņu ievārījuma novārījums;
Violeti sarkanīgas – upeņu sulas vai ievārījuma novārījums;
Dzeltenīgi zeltainas – jauno bērza lapu novārījums;
Rozā – dzērveņu, aveņu, sarkano sīpolu novārījums;
Dzeltenīgi rudas – karijs;
Dzeltenīgas – kliņģerīšu, ķimeņu vai seleriju sēklu novārījums;
Oranžīgi zeltainas – asinszāles lakstu novārījums;
Pelēkzaļš un zilizaļš – piparmētru, rudzu zelmeņu, spinātu, bērza lapu novārījums.