Toms Zvirbulis
Stress ir neatņemama mūsdienu dzīves sastāvdaļa, bet 2020. gads ir bijis viens no saspringtākajiem un smagākajiem daudzu gadu laikā. Nepārtrauktais negatīvisms un saspringums, kas dominē gan informatīvajā telpā, gan sabiedrībā, neizbēgami atstāj sekas gan uz mūsu morālo, gan fizisko veselību. Garīgās veselības nozīme tiek aktualizēta arvien vairāk, savukārt viens no garīgās veselības stūrakmeņiem ir stresa pārvaldīšana.
Par to, kā saglabāt savu garīgo veselību arī grūtos brīžos, un ko darīt, ja paaugstināts stress ir radījis fiziskās vai garīgās veselības problēmas, runājam ar neiroloģi Sandru Vestermani.
Stress mūsdienu realitātē ir viens no biežāk dzirdamajiem vārdiem. Vai mēs par to zinām pietiekoši daudz, vai par to ir jāuztraucas? Un vai arī ilgstošs motivējošs stress var būt kaitīgs?
‒ Atrašanās ilgstoša stresa situācijā jebkurā gadījumā radīs savas sekas. Šobrīd ir pierādījumi par to, ka hronisks stress ietekmē gan imūno sistēmu, gan vielmaiņu, gan psihisko veselību. Hronisks stress ir depresijas attīstību veicinošs apstāklis. Protams, svarīgi ir arī ģenētiskie faktori. Ir jāņem vērā predispozīcija uz dažādām slimībām, bet hronisks stress veicina dažādu fizisku un psihisku slimību sākšanos vai saasināšanos.
Kādi ir biežākie ilgstoši neārstēta stresa simptomi?
‒ Noteikti bezmiegs. Šad un tad katrs no mums var ciest no bezmiega, bet, tam turpinoties vairākus mēnešus, kad cilvēks nevar izgulēties vai mostas ik pa stundai, tas ir drošs signāls par ilgstošu stresu. Tāpat trauksme, kas var izpausties kā pastiprinātas bailes, dusmas, aizkaitinājums, cinisms. Var rasties sirds ritma traucējumi. Panikas lēkmes, ko mēs saucam par veģetatīvo distoniju, arī ir saistītas ar hronisku stresu. Tāpat var sākt lēkāt asinsspiediens, paātrināties sirdsdarbība, jo muskuļi ir saspringti un neatslābst.
Pie kādām slimībām var novest ilgstošs stress? Kāpēc vienam stress izraisa nogurumu un izdegšanu, bet kādam citam gluži pretēji ‒ trauksmi?
‒ Tā ir individuālā predispozīcija. Ja stress ir ilgstošs un nekas nemainās, tad tas var novest pie depresijas attīstīšanās. Tāpat ilgstošs stress var izraisīt hipertensiju, sirds slimības, 2. tipa cukura diabētu, vairogdziedzera funkciju traucējumus. Lielākā daļa hronisko slimību rodas ilgstoša stresa rezultātā. Tā tas ir bijis vienmēr, tikai šobrīd mēs par to runājam daudz vairāk nekā pirms 50 gadiem. Stress ir saistīts arī ar novecošanu, jo, mums kļūstot vecākiem, samazinās stresa noturība.
Vai taisnība, ka hronisks stress pazemina mūsu imunitāti?
‒ Jā! Sākotnēji mēs varbūt vairāk ciešam no saaukstēšanās, bet imunitāte sevī ietver ne tikai spēju pretoties baktērijām un vīrusiem, bet arī organisma aizsardzību pret vēža šūnu veidošanos, kas palielina onkoloģisko slimību attīstības risku. Imūnsistēma visu laiku ir modra, bet, ja kāda slimība ir ieperinājusies, tad šī sistēma kaut ko ir palaidusi garām. Stress noteikti ietekmē arī autoimūno slimību risku.
Kā ir iespējams cīnīties pret stresu?
‒ Latviski to sauc par stresa pārvaldīšanu. Stresa pārvaldīšana vispirms nozīmē apzināties, ka man ir stress, uz kuru es reaģēju ar stresa reakcijām. Tātad ir svarīgi atpazīt stresu, saprast, ka kaut kas ir jādara un kaut ko arī reāli darīt. Es varu meklēt atbalstu, ar kādu izrunājoties par savu problēmu. Tas var būt psihoterapeits vai psihologs. Tāpat var samazināt darba slodzi, mainīt diētu vai vairāk sportot. Taču vispirms ir jāapzinās, ja es nerīkošos tagad, tam visam var būt smagas sekas.
Kāda ir magnija loma nervu sistēmas slimību profilaksē?
‒ Magnija loma saistībā ar stresu ir pietiekami daudz pētīta. Magnijs iesaistās stresa profilaksē un dažādos metabolajos procesos, kuri ir saistīti ar nomierinošo neirotransmiteru vielmaiņu. Tas gan nenozīmē, ka, lietojot magniju, pazudīs stress. Vienkārši magnijs padara vieglākas un aizkavē nopietna stresa sekas. Tāpat pietiekama magnija uzņemšana var aizkavēt sirds un asinsvadu slimību (insulta, infarkta) attīstību.
Pēdējās desmitgadēs, meklējot cēloņus stresa negatīvajai ietekmei uz organismu, daudz tiek apspriesta magnija deficīta ietekme uz deadaptācijas un patoloģiskas trauksmes attīstību, kas klīniski izpaužas kā psihosomatiski simptomi, psihosomatiskas slimības.
Kas parasti izraisa magnija deficītu?
‒ Mūsdienu cilvēkam ir daudz magnija deficīta attīstības cēloņu. Pirmais no tiem – nepareizs uzturs. Magnija deficīts uzturā izraisa magnija deficītu organismā. Nesabalansēts uzturs, kurā dominē rafinēti produkti ar krasi samazinātu magnija daudzumu, kopā ar lielu vārāmā sāls daudzumu, arī slēptu (piemēram, desās, cīsiņos un citos pusfabrikātos), un ortofosforskābi (tā atrodama stipri gāzēto saldo bezalkoholisko dzērienu sastāvā), kā arī psihostimulatoriem un citām psihoaktīvajām vielām (enerģijas dzērienu sastāvā), ko aktīvi izmanto padsmitnieki, pusaudži un cilvēki vecumā līdz 30 gadiem, izraisa magnija deficītu organismā. Magnija līmeņa pazemināšanās mazina noturību pret stresu un ir viens no galvenajiem daudzu slimību attīstības faktoriem.
Kādi būtu jūsu ieteikumi šim sarežģītajam laikam, lai mēs uzvarētu stresu, nevis stress uzvarētu mūs?
‒ Lai cik arī mēs nebūtu introverti, mums ir vajadzīgs kontakts ar citiem. Aizliegums kontaktēties ir vēl papildu stress blakus visam pārējam. Es ieteiktu izmantot tehnoloģijas privātiem mērķiem, ne tikai darbam. Sazināties ar radiem un draugiem video konferencēs, jo tas rada klātbūtnes sajūtu. Tendence norobežoties kļūst arvien bīstamāka, jo bailes, kas ir iedvestas cilvēkos, liek viņiem atteikties pat iet pastaigāties vai sazvanīties. Tiem, kuri strādā mājās, ir svarīgi saglabāt darba režīmu un neievilkt darbu brīvajā laikā.
Ja ir radusies sajūta, ka visa ir par daudz un es netieku galā, vajadzētu meklēt palīdzību pie psihiatra vai psihoterapeita, kuri ir pieejami arī tiešsaistē. Socializācija un piederības sajūta ir viens no svarīgiem psihiskās veselības stūrakmeņiem.
Kā vēl mēs varam palīdzēt savam organismam novērst stresa negatīvo ietekmi?
‒ Lai novērstu stresa negatīvo ietekmi un palielinātu noturību pret stresu, ieteicams novērst magnija deficītu, lietojot magnija preparātus, kas satur tā bioorganiskos sāļus (pidolātu un citrātu) kopā ar piridoksīnu (B6 vitamīns), jo šīs vielas noteiktā attiecībā savstarpēji palielina biopieejamību, stabilizē šūnu membrānas un veicina ATF (adenozīntrifosfāts) – vielas, kas nodrošina organismam nepieciešamo enerģiju, – uzkrāšanos neironos, kā arī aktivizē enerģētisko, plastisko un elektrolītu vielmaiņu, tā vājinot klīniskās pazīmes, kas liecina par traucētu adaptāciju stresam.
Magnija pidolāts un B6 vitamīns visātrāk paaugstina magnija līmeni asinīs, bet magnija citrāts ir visvēlamākais bioorganiskais sāls – B6 vitamīna klātbūtnē par 40–50 % pastiprinās tā bioloģiskā uzsūkšanās, kas ir optimāla ilgstošas lietošanas gadījumos.
Magnija citrāta lielā biopieejamība veicina minerālvielu frakcijas līdzsvara normalizāciju, kā arī mazina urīna kristālu veidošanos, savukārt magnija citrāta ļoti labā šķīdība un vājais sārmainums palielina asiņu pH līmeni, kura ietekmē savukārt palielinās urīna, locītavu un citu organisma šķidrumu sārmainība, tā nepieļaujot akmeņu veidošanos nierēs, žults izvades sistēmā, siekalu dziedzeros utt.
Atšķirībā no neorganiskajiem sāļiem magnija citrāts neizraisa kuņģa zarnu trakta gļotādas bojājumus, turklāt tas ir daudz labāk panesams. Salīdzinājumā ar magnija laktāta vai citu tā organisko sāļu lietošanu tieši magnija citrāts uzlabo arī Mg2+ jonu uzsūkšanos pazemināta kuņģa vides skābuma apstākļos.
Magnija preparātus būtu īpaši vēlams lietot laikā no novembra beigām līdz aprīļa sākumam, kad tiek novērots vislielākais magnija deficīts. To lietošana veicina noskaņojuma, uzmanības spējas, atmiņas, mācību sekmju un pašsajūtas uzlabošanos, turklāt vājinās veģetatīvās disfunkcijas un deadaptācijas izpausmes, kā arī palielinās noturība pret stresu. Ieteicamā deva un kursa ilgums ir 3–4 reizes dienā aptuveni viena mēneša garumā. Cilvēkiem pēc 40 gadu vecuma nepieciešamais kurss var būt ilgāks.
Pārpublicēts no laikraksta “Tauta un Veselība” 2021. gada janvāra/februāra izdevuma