Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīnas centra virsārstes un privātprakses Tukumā internistes Dinas Balodes pirmā saskarsme ar medicīnu jau bija 14 gadu vecuma, kad viņa uzsāka strādāt par sanitāri bērnu nodāļā. Tad arī radās doma mācīties par bērnu ārsti, kas, laikam ejot, tomēr nedaudz mainījās, jo Dina saprata, ka izteiktā mīlestība pret bērniem var kļūt par traucēkli profesionalitātei. Tāpēc pēc Tukuma vidusskolas absolvēšanas Dina devās uz Rīgas medicīnas institūtu, lai kļūtu par terapeiti. Pēc studijām viņa atgriezās Tukumā un uzsāka darbu Tukuma slimnīcā terapijas nodaļā, bet kopš 2008. gada 1. februāra strādā Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīnas centrā un privātpraksē Tukumā. “Strādāt tikai Neatliekamajā medicīnas centrā psiholoģiski ir ļoti smagi, darbs privātpraksē, kur varu palīdzēt saviem novadniekiem, ir emocionāli vieglāks,” atzīst Dina.
Lai atgūtu enerģiju pēc garajām darba stundām, Dina pievēršas sportiskajām aktivitātēm. “Cenšos trīs reizes nedēļā skriet – brīvā dabā vai uz velotrenažiera, savukārt vismaz reizi nedēļā eju pirtī. Bieži apciemojam vīra vecākus, kuri dzīvo pie jūras – tur spēju atgūties un enerģiski uzlādēties. Tomēr runājot par manu galveno hobiju, jāatzīst, ka manam vīram taisnība – sirdij vistuvākais viennozīmīgi man ir darbs, kas vienlaikus ir arī mana sirdslieta,” atzīst smaidīgā un enerģiskā Dina.
No dzelzs nepietiekamības jeb dzelzs deficīta anēmijas cieš 25% jeb katrs 4 pasaules iedzīvotājs. Lai gan galvenokārt ar to sirgst nabadzīgo valstu iedzīvotāji, tomēr arī ekonomiski attīstītajās valstīs dzelzs deficīta anēmija nav retums, skaidro interniste Dina Balode.
Nabadzīgo valstu iedzīvotājiem dzelzs deficīta anēmija cieši saistīta ar nekvalitatīvo uzturu, gremošanas trakta invāziju (cērmes), kā arī ar organisma iekšējās asiņošanas gadījumiem. Savukārt ekonomiski attīstītās valstīs pārsvarā ar ēšanas paradumiem – veģetārismu, vegānismu, sarkanās gaļas neēšanu, kā arī hronisku asins zudumu.
Pētījumā, kas tika veikts desmit gadu garumā 187 pasaules valstīs, atklājās, ka visās vecuma grupās visās pasaules valstīs ar dzelzs deficīta anēmiju visvairāk sirgst tieši sievietes.
Jau Senās Romas impērijas laikā valdīja uzskats, ka dzelzs palielina spēku – cīņas spējas, tāpēc karavīri dzēra ūdeni vai vīnu, kurā bija iemērkts sarūsējis zobens. Vēsturiski pirmo reizi dzelzs deficīta anēmija aprakstīta 1554. gadā. Toreiz to sauca par jaunavu slimību jeb zaļo vājumu, jo visbiežāk tā tika novērota tieši jaunām meitenēm gan ar diētām saistītā nepietiekamā uztura, gan korsešu lietošanas dēļ. Nēsājot korsetes, tika saspiesti iekšējie orgāni (aknas, kuņģis, zarnu trakts), kā rezultātā tika traucēta iekšējo orgānu apasiņošana, kas radīja dzelzs uzsūkšanās traucējumus. 1701. gadā pirmie centieni ārstēt dzelzs deficīta anēmiju bija samērā nesekmīgi, tāpēc līdz pat 1832. gadam, kad dzelzs tika atzīts par anēmijas ārstēšanas līdzekli, valdīja uzskats, ka tā nav ārstējama.
Anēmija pati par sevi nav atsevišķa slimība, tā ir kāda iemesla sekas, ko var noteikt, izmantojot izmeklēšanas metodes – jāmeklē dzelzs deficīta iemesls. Tikai tā var cīnīties ar šo problēmu.
Kas ir dzelzs?
Dzelzs ir mikroelements, kas cilvēka organismā ir samērā nelielā daudzumā, tomēr bioloģisku procesu nodrošināšanai tam ir samērā liela nozīme – gan elpošanas, gan enerģijas producēšanā u.c. Visvairāk dzelzs (ap 66%) atrodas tieši hemoglobīnā (asinīs), pārējie (ap 34%) audos un plazmā.
Kas ir eritrocīti?
Cilvēku asinīs cirkulē vairāku veidu šūnas, vienas no tām ir eritrocīti jeb sarkanās asins šūnas. Eritrocīti attīstās kaula smadzenēs no cilmes šūnām, tā dzīves ilgums (no veidošanās līdz bojā ejai) ir 120 dienas. Lai nodrošinātu normālu eritrocītu daudzumu organismā, dienā kaulu smadzenēm jāsaražo vismaz 1011 šūnu. Ja organismam nepieciešams vairāk sarkano šūnu (piemēram, asiņošanas gadījumā), tad ļoti ātri pieaug sarkano šūnu produkcija, bet ne pārprodukcija, jo organismā ir normāls regulācijas mehānisms, kas “notur” cirkulējošos eritrocītus normas robežās. Vesela pieauguša cilvēka asinsritē rit aptuveni 5 miljoni eritrocītu. Katram cilvēkam ir 5-6 litri asiņu, kas satur šīs vērtīgās šūnas. Katrā eritrocītā atrodas dzelzi saturoša hemoglobīna molekula, kas, saistoties ar skābekli, piešķir asinīm sarkanu krāsu.
Kas ir hemoglobīns?
Hemoglobīns ir kompleksa olbaltumu molekula, kas cilvēka organismā veic skābekļa transportu. Hemoglobīns spēj saistīt no atmosfēras gaisa ieelpotās skābekļa molekulas un nogādāt tās organisma audos, kur tās pilnībā tiek izlietotas. Šo funkciju hemoglobīns spēj veikt, ja organismam pietiek dzelzs rezervju un ja nav traucēta eritrocītu ražošana kaulu smadzenēs. Ja cilvēkam ir samazināts eritrocītu vai hemoglobīna daudzums, tad parādās dažādi simptomi un sūdzības, ko dēvē par anēmiju.
Dzelzs cilvēka organismā
Vidēji organismā ir 4 grami dzelzs (2-6 g). Sievietēm – 50 mg/kg, bet vīriešiem – 35 mg/kg;
Vidēji diennaktī uzsūcas 1-1.3 mg sievietēm un 1-1.5 mg vīriešiem. Labāk uzsūcas divvērtīgā dzelzs (Fe2+), salīdzinot ar trīsvērtīgo (Fe3+);
Dzelzi organismā iespējams uzņemt, lietojot šādus produktus: liellopu gaļu, aknas, jēra gaļu, sojas pupas, zirņus, zivis, graudu brokastis, maizes (miltu) produktus, spinātus, vīģes, tomātus un bietes;
Kafija, tēja, graudu produkti samazina dzelzs uzsūkšanos no citiem produktiem;
Uz katrām 1000 kalorijām jābūt 6 mg dzelzs;
Diennakts uzturā tiek rekomendēti 10 mg dzelzs vīriešiem un sievietēm pēc menopauzes, bet 15 mg dzelzs – sievietēm reproduktīvā vecumā.
Dzelzs deficīta simptomi
Dzelzs deficīta anēmijas galvenie simptomi ir saistīti ar samazinātu skābekļa daudzumu audos – hipoksiju, kas rada tādas izpausmes kā nogurumu, ģībšanu, elpas trūkumu, koncentrēšanās problēmas, stenokardijas lēkmes, dažādu orgānu funkciju pasliktināšanos, ādas un redzamās gļotādas bālumu, hipotensiju (asinsspiediena samazināšanās). Kā rezultātā paātrinās sirdsdarbība, iespējami sirds trokšņi, elpas trūkums. Iespējamas izmaiņas matos, nagos, ādā: sausa āda, mīksti un lūstoši nagi, šķērssvītru veidošanās nagos. Var sākt plaisāt mutes kaktiņi. Garšas un smaržas izmaiņas – novēro salīdzinoši reti. Pacienti ēd vielas/ēdienus, kas parasti ir neēdamas, piemēram, zobu pastu, jēlu mīklu, jēlu malto gaļu, graudus, zemi utt. Var būt patika pret asām smaržām.
Minētie simptomi savstarpēji saistīti ar hemoglobīna līmeņa samazināšanos vecāka gada gājuma pacientiem.
Dzelzs deficītam ir vairākas stadijas:
Dzelzs izsīkums – samazinās feritīns (dzelzs rezerves), kas veic dzelzs uzkrāšanās funkcijas;
Dzelzs deficīts eritropoēzē (sarkano šūnu jeb eritrocītu veidošanās) – palielinās transferīna (transportproteīns) līmenis. Kad organismā trūkst dzelzs, notiek kompensatora transferīna izdale, lai tas pastiprināti saistītu un nezaudētu organismā nonākušo dzelzi. Tā līmenis pazeminās hroniska iekaisuma gadījumā, jo arī infekcijas izraisītājiem ir nepieciešams dzelzs – samazinās transferīna izdale, mazinot dzelzs pieejamību mikrobiem.
Dzelzs deficīta anēmija – samazinās hemoglobīna līmenis.
Dzelzs deficīta cēloņi:
Visbiežākais – asins zudums:
asiņošana no gremošanas trakta – čūlas, audzēji, iekaisumi (visbiežākie cēloņi vīriešiem);
ginekoloģiska asiņošana – menorāģijas, metrorāģijas, audzēji.
Palielināts dzelzs patēriņš:
augšanas laikā;
menstruāciju laikā;
grūtniecības laikā;
barojot bērnu ar krūti.
Uzsūkšanās traucējumi:
hronisks atrofisks gastrīts;
kuņģa izņemšana (rezekcija);
celiakija;
H. Pylori infekcija.
Nepietiekams dzelzs daudzums uzturā:
diētas kļūdas;
veģetārisms;
gados veci cilvēki.
Laboratoriskā diagnostika
Dzelzs deficīta anēmijas diagnozi veido klīniskās izpausmes, laboratoriskā atrade un cēloņu analīze.
Galvenie rādītāji:
MCV (vidējais eritrocītu tilpums), MCH (vidējais hemoglobīna saturs eritrocītā), MCHC (vidējā hemoglobīna koncentrācija eritrocītā) samazināti – hipohroma mikrocitāra anēmija;
Samazināts feritīna līmenis;
Feritīns ļauj atšķirt dzelzs deficīta anēmiju no anēmijas hronisku slimību gadījumos, diagnosticēt slēptu dzelzs deficītu;
Feritīns ir svarīgs terapijas kontrolei.
Dzelzs anēmijas deficīta ārstēšana
Jāņem vērā, ka dzelzs deficīta anēmiju nevar izārstēt ar uzturu, kā arī dzelzi saturošiem vitamīniem;
Ja novēro dzelzs izsīkumu un dzelzs deficītu eritropoēzē, uzturā nepieciešams lietot divvērtīgo dzelzi;
Dzelzs deficīta anēmiju nepieciešams ārstēt ar dzelzs preparātiem. Daudz efektīvāk lietot perorālos līdzekļus;
Terapija var nebūt efektīva, ja preparāti netiek nozīmēti 30 min pirms ēšanas; tie netiek lietoti pietiekami lielā devā; netiek lietoti pietiekami ilgu laiku – regulāri jākontrolē feritīna līmenis, kā arī terapija vidēji ilgst 4 – 6 mēnešus vai pat ilgāk.
Funkcionāls dzelzs deficīts
Dzelzs rezerves netiek pietiekami ātri mobilizētas;
Netiek nodrošināta pietiekama eritrocītu produkcija;
Dzelzs nepietiekami tiek iekļauts hemoglobīna sintēzē eritrocītu veidošanās procesā, kaut arī ir pieejamas dzelzs rezerves, ko atspoguļo feritīns. Tās ir bloķētas, tāpēc organisms tās nevar izmantot.
Funkcionālā dzelzs deficīta cēloņi:
Hronisku slimību, infekciju, iekaisumu, ļaundabīgo audzēju gadījumos jeb anēmiju hronisku slimību gadījumos. Paradoksāla reakcija – dzelzs rezerves ir, jo feritīns ir normā vai pat palielināts, taču ir dzelzs trūkums eritrocītu veidošanās procesā jeb eritropoēzē;
Eritropoēzes stimulācija ar medikamentiem. Ja šis process tiek stimulēts ar eritropoēzi stimulējošiem medikamentiem, bet organisms ar saviem iespējamiem kompensācijas mehānismiem (dzelzs uzsūkšanās gremošanas traktā, dzelzs atbrīvošanās no dzelzs rezervēm) nespēj nodrošināt pietiekamu dzelzs piegādi kaulu smadzenēm.
Funkcionālā dzelzs deficīta ārstēšanas pamatprincipi
Ja dzelzs deficīta anēmijas ārstēšanā galvenā loma ir perorālajiem dzelzs preparātiem, tad funkcionālā dzelzs deficīta gadījumos galvenais terapijā ir parenterāli ievadīts dzelzs (intravenozi).
Galvenais šo anēmiju hronisku slimību ārstēšanā ir pamatslimības ārstēšana, ja to var izārstēt. Ārstēšana ar dzelzs preparātiem, vitamīnu B12 un folskābi ir neefektīva.
Ja anēmija ir smaga un izraisa smagus klīniskus simptomus, nepieciešams pārliet eritrocītu masu.
Foto: Shutterstock
