Psiholoģe, ģimenes psihoterapeite Jolanta Ūsiņa ar savu sirdsdarbu nodarbojas jau vairāk nekā divpadsmit gadus. Lai gan viņas pirmā profesija bija latviešu valodas un literatūras skolotāja, pavisam nejauši, apmeklējot psiholoģes lekciju par vardarbību pret bērniem, viņa sajuta sevī aicinājumu iedziļināties psiholoģijas līkločos. Iegūts bakalaura un maģistra grāds psiholoģijā, pabeigtas apmācības sistēmiskajā ģimenes psihoterapijā, joprojām turpina izglītoties dažādos semināros, kursos, apmācību programmās, kas ir noderīgi, strādājot gan ģimenes psiholoģijas centrā Līna, gan skolā, gan savā privātpraksē Talsos. “Mans darba lauks ir samērā plašs – pie manis kabinetā var būt gan bērni, gan pieaugušie, gan pāri, gan visa ģimene. Manai vecākajai pacientei ir 83 gadi, un viņa joprojām labprāt runā par attiecībām. Bet viennozīmīgi varu teikt, ka mans sirdsdarbs ir pāru terapija un darbs ar ģimenēm,” atzīst Jolanta Ūsiņa.
Tā kā pati Jolanta ir dzīves posmā, kad bērni jau izauguši, tad atzīst, ka, konsultējot pārus, kad beigusies ģimenes fāze un ir “tukšā ligzda”, var paskatīties arī no savas pieredzes un ieteikt uz sevi pārbaudītas metodes. “Nekad nebiju domājusi, ka kādreiz varētu jāt ar zirgu, bet izrādās, ka tā ir fantastiska laika pavadīšana un veids, kā iegūt jaunas, pozitīvas emocijas. Šovasar izmēģināju dažādas sportiskas aktivitātes, lai saprastu, kas man interesē un kas padodas, jo, kopš vairs nav tik daudz jārūpējas par bērniem, atliek krietni vairāk laika sev. Biežāk varu apmeklēt teātra izrādes vai kādus interesantus pasākumus, kā arī ļauties spontāniem lēmumiem – varu pēkšņi iekāpt mašīnā un aizbraukt kur vēlos. Šis dzīves posms ir jāpieņem un jāizbauda,” atzīst Jolanta.
Daudzus jo daudzus gadus esam dzīvojuši kā vāveres ritenī. Strādāts līdz nemaņai, jo nepieciešami līdzekļi, lai izdzīvotu, lai izskolotu bērnus … Bet tad pienāk laiks, kad bērni izauguši, aizgājuši paši savā dzīvē, un mēs pēkšņi saprotam, ka mums ir daudz vairāk brīva laika, bet nezinām, ko ar to iesākt. Ja paveicās, tad dzīvesdraugs vēl ir līdzās, bet ko mums tagad kopā pasākt? Par “tukšās ligzdas” sindromu un kā tam neļauties, skaidro ģimenes psiholoģijas centra Līna psiholoģe, ģimenes psihoterapeite Jolanta Ūsiņa.
Tāpat kā puķes ir regulāri jālaista un bērniem jādod vitamīni, ir jākopj arī attiecības. Brīdī, kad ir rozā brilles un rozā aizbāžņi ausīs, grūti noticēt, ka, attiecības varētu mainīties, iestāties krīze, un nezini, ko ar to iesākt. Jāpatur prātā, ka tā mēdz notikt, ka mīlestībai var būt dažādas formas. Visu attiecību pamats ir to kopšana, jo tikai tā pāris spēs izdzīvot visas krīzes un veiksmīgi saglabāt attiecības.
Ļauties kopā būt
Laika posmā, kad bērni ir pametuši ligzdu, ļoti svarīgi ir atjaunot saikni ar savu partneri. Atkal ir jāizveido divu cilvēku komanda – ir jāatjauno un jāspodrina savstarpējās attiecības, jo līdz šim daudz lielāka uzmanība tikai veltīta bērnu audzināšanai, izglītošanai, karjerai…. Attiecības ir jāveido, tās pārtop citā kvalitātē, reizēm jāatjauno pat cieņa un uzticība vienam pret otru.
Jāmācas sarunāties
Dažkārt partneri var kļūt garlaicīgi viens otram – nav vairs par ko runāt, iestājusies rutīna. Cilvēki šajā attiecību fāzē saprotas no pusvārda, skatiena, ir samērā droši savās attiecībās, bet te ir arī samērā daudz dusmu, jo ir daudz laika domāt, atcerēties pāridarījumus un pārmest otram. Ļoti svarīgi ir to apzināties un par to runāt. Viena no pāru lielākajām grūtībām ir neprasme sarunāties, neprasme klausīties, sadzirdēt un uzklausīt vienam otru, kā arī risināt konfliktus. Attiecībās ir jābūt strīdiem, bet ļoti svarīgi, kā strīdas. Ja vien abi vēlas, ir iespēja, ka šajā posmā atkal parādās rozā brilles un rozā ausu aizbāžņi, tikai citā kvalitātē. Viens otram atkal var kļūt interesants, bet tas ir jāgrib/jāvēlas abiem. Svarīgi abiem ir attīstīties jau citā attiecību kvalitātē.
Jāatrod jauni vaļasprieki
Parasti šajā vecumā ir darbs, bet tā kā brīvā laika kļuvis daudz vairāk, tad ir jāatrod citas intereses – var pievērsties tam, ko visu mūžu gribējies, bet nekad nav atlicis laika, var atjaunot reiz pārtrauktas nodarbes, ir atradies laiks, lai vairāk padomātu par sevi. Šīm brīvā laikam nodarbēm var ļauties kopīgi vai arī katrs nodarbojas ar sev tīkamo. Tomēr bez kopīgiem pasākumiem svarīgi ir arī autonomās attiecības – katrs nodarbojas ar to, kas interesē, un, kad satiekas, tad ir par ko parunāt. Ļoti svarīgi ir saglabāt uzticību otram. Te nav runa par laulību pārkāpšanu, bet gan par otra interešu atbalstīšanu.
Sāpīgās vārdu bultas
Partneri, mēdz viens otru sāpināt, ievainot, vārdu bultas tiek šautas tieši uz vārīgākajām vietām. Par pamatu tam varētu būt – bailes no savām emocijām, bailes uzņemties atbildību, sakrātās dusmas, aizvainojumi, spīts. Ieteikums būtu apsēsties un sākt runāt vienam ar otru, būt atklātiem savās sarunās. Pateikt, ko grib, kas nepatīk. Nav iespējams otru cilvēku izmainīt, bet, mainoties pašam, viss apkārtējais mainās līdzi.
Jūtas nav zudušas
Ko nozīmē šķiršanās šajā posmā – viens vai nu abi nespēj pieņemt šo jauno posmu, tad tiek sašķeltas divas dzīves. Jāatceras arī tas, ka daudzas konfliktsituācijas bērnu audzināšanas laikā ir eskalacējušās un šajā posmā tās var pārtapt izvirdumā. Tāpēc ļoti svarīgi ik pa mirklim ir padomāt – kas tev patīk tavā partnerī, kāpēc viņu izvēlējies un kāpēc tieši ar viņu gribēji nodzīvot
dzīvi. Jūtas jau nav zudušās, tās ir, tikai kādu laiku tām netika ļauts izpausties, jo bija jārūpējas par bērniem, jāiekārto māja, jāveido karjera. Bija liela atbildība, kā rezultātā nereti aizmirstam domāt par attiecību nozīmīgumu.
Zelta gadi
Dodoties pelnītā atpūtā – pensijā, parādās daudz vairāk brīva laika. Pati aiziešana pensijā jau ir zināms pārmaiņu posms, kad jāpārkārto dzīve. Tik daudz laika ko pavadīt kopā vēl nav bijis nevienā attiecību posmā, tāpēc ne retums nav jausmas, ko ar to iesākt.
Ja pāris atnāk uz konsultāciju un saka, ka viņi nestrīdas un ka ir lieliska kopdzīve, tad patiesība ir daudz skarbāka. Viņi nav izdzīvojuši attiecības, bet dzīvojuši viens otram līdzās, tādās situācijās ļoti daudz kas ir eskalējies.
Utis kažokā
Ja brīvā laika ir daudz, tad ne retums viens otram sāk meklēt utis kažokā – un to ir tik daudz! Tad sākas ķīvēšanās par seniem un ne tik seniem pāridarījumiem. Katrs sīkums var kaitināt otrā. Būtu svarīgi ieklausīties otrā, padomāt, varbūt ko jaunu var uzsākt, atrast jaunas kopīgas intereses vai atklāt sev ko jaunu.
Mīlestība –
rūpes vienam par otru
Neviens otru tik labi nepazīst kā pāri, kas ilgu laiku nodzīvojuši kopā. Tie ir pāri, kuri veiksmīgi izgājuši cauri visiem attiecību posmiem un spēku smeļas pārliecībā, ka partneris viņu patiešām mīl. Protams, mīlestība ir citādāka kā pirmajos dzīves gados, tā izpaužas rūpēs vienam par otru. Ir drošības sajūta, ka par mani parūpēsies, lai arī kas notiktu. Ne tik ļoti viņus stiprina nodzīvotie gadi, bet tas, ka viņi viens otram ir.
Sirsnīgas sarunas
Ja iepriekšējā attiecību posmā svarīga bija arī intimitāte un sekss, tad šajā stadijā – sirsnīgas sarunas, rūpes. Šajā fāzē nekautrējas mierināt viens otru, var runāt pilnīgi atklāti. Ir satraukums par partnera “aiziešanu”. Pastāv stereotipi, ka vecajiem cilvēkiem neko nevajag, bet tās ir pilnīgās aplamības. Ir jauki, ja vecāki palīdz mazbērnus pieskatīt, bet jāatceras, ka vecvecākiem nav jātop par mammu un tēti saviem mazbērniem. Viņiem arī nepieciešama vieta un laiks attiecībām. Jau attiecību sākumā mēs katrs varam uzdot jautājumu: “Kā mums kopā novecot?”.
Pāri, kuri veiksmīgi pārvarējuši visas krīzes, uzskata, ka viņiem vairāk par mīlestību vienam pret otru, palīdzējis tieši attiecību noturīgums, uzticēšanās otram. Ļoti svarīgi ir apzināties jūtas – apzināties, ka šis cilvēks ir dārgs, svarīgs, nozīmīgs, ka viņš ir īpašs gan ar saviem tikumiem, gan netikumiem. Ik vienam vajag pajautāt sev, ko es varu darīt sava partnera labā, nevis, ko viņš man var dot!
