Ja nepieciešama ilgstoša medikamenta lietošana, ir svarīgi piemeklēt precīzu medikamenta devu vai pat medikamentu kombināciju. Nereti tas ir sarežģīts uzdevums gan ārstam, gan pacientam. Ja deva ir piemeklēta, to bez īpašiem iemesliem cenšas nemainīt. Smēķēšana ir viens no papildu faktoriem, kas ietekmē zāļu iedarbību.
Smēķēšana ietekmē vielas, kas organismā atbild par atsevišķu medikamentu vielmaiņu. Smēķēšanas gadījumā šie medikamenti var tikt izvadīti no organisma pat par 60-90% ātrāk. Tas nozīmē, ka medikamenta koncentrācija organismā var mazināties līdz pat 50% un šāda ārstēšana var izrādīties neefektīva. Ir pierādīts, ka arī pasīvā smēķēšana var radīt medikamentu iedarbības izmaiņas. Lielākoties pie šīm izmaiņām vainojamas dūmu sastāvdaļas, kas rodas tabakas sadegšanas procesā, nevis pats nikotīns.
Medikamentu iedarbība pamazām atjaunojas, ja smēķēšana tiek pārtraukta. Tā rezultātā ilgstoši lietota medikamenta iedarbība var kļūt neplānoti spēcīga. Tāpēc gadījumos, kad smēķēšana tiek pārtraukta terapijas laikā jāvēro, vai neparādās kādas saindēšanās vai pārāk spēcīgas medikamenta iedarbības pazīmes.
Piemēram: Kafiju dzerošam smēķējošam cilvēkam, salīdzinot ar nesmēķētāju, no organisma kofeīns izdalās ātrāk un nesasniedz tik augstu koncentrāciju. Tāpēc smēķējošs cilvēks var uzņemt un panest lielākas kafijas devas nekā nesmēķētājs. Ja kādu iemeslu dēļ smēķēšana tiek atmesta, bet kafijas dzeršana turpināta iepriekšējā daudzumā, var parādīties sūdzības par sirdsklauvēm, bezmiegu, roku trīci u.c. kofeīna pārdozēšanas simptomi.
Tikai atsevišķu medikamentu un medikamentu grupu iedarbība mainīsies atkarībā no tā, vai tos lietojis smēķējošs vai nesmēķējošs pacients. Taču jāatzīst, ka šie medikamenti tiek visai plaši lietoti. Lielākoties mijiedarbībai pakļautās zāles smēķētāja organismā iedarbosies vājāk:
Atsevišķi trauksmes un bezmiega ārstēšanai izmantotie medikamenti, piem., alprazolāms, klonazepāms, zolpidēms u.c. Lai izvairītos no pierašanas izveidošanās, būtiski ir lietot iespējami mazākas medikamenta devas, bet smēķētājiem, lai panāktu efektu, mazākas devas var nebūt efektīvas. Arī nikotīnam, kas tiek uzņemts smēķējot, ir pilnīgi pretēja – stimulējoša darbība.
Atsevišķi psihiatrijā lietotie medikamenti, piem., olanzapīns, haloperidols u.c. pieder medikamentu grupai, kuru iedarbību būtiski var ietekmēt smēķēšana, tāpēc būs nepieciešama devas pielāgošana smēķēšanas paradumiem.
Astmas u.c. plaušu slimību ārstēšanā izmantotie līdzekļi:
Teofilīna koncentrācija ir tieši atkarīga no smēķēšanas – ja smēķēt uzsākts vai pārtraukts terapijas laikā, obligāti jāprecizē deva un ārsta uzraudzībā tā pamazām atkal jāpielāgo pacientam. Hroniskiem smēķētājiem nepieciešama būtiski lielāka (un kaitīgāka) deva. Terapijas laikā strauja smēķēšanas atmešana var būt pat bīstama veselībai.
Parasti par galveno medikamentu astmas terapijā uzskata glikokortikoīdu inhalatoru. Smēķēšana būtiski mazina tā efektivitāti.
Sirds-asinsvadu sistēmas slimību ārstēšanā izmantotie:
beta adrenoblokatori (īpaši propranolols, bet arī citi). Ir pierādīts, ka smēķētājiem ir nepieciešamas lielākas šo medikamentu devas.
antikoagulantus (piem., varfarīns, heparīns), kas kavē asinsreci un mazina trombu veidošanās risku, smēķēšana padara mazāk efektīvus.
Cukura diabēta pacientiem, kam nepieciešamas regulāras insulīna injekcijas, uzsākot smēķēt, var būt nepieciešama insulīna devas palielināšana. Smēķēšanas negatīvā ietekme uz cukura diabēta pacienta vispārējo veselības stāvokli ir ievērojami plašāka, kā tikai medikamenta darbības pavājināšanās.
Hormonālā kontracepcija. Lai gan hormonālā kontracepcija blakņu ziņā vērtējama kā salīdzinoši droša, smēķēšana būtiski palielina dažādu kardiovaskulāro blakņu risku, radot infarkta un trombu veidošanās draudus. It īpaši tas attiecināms uz sievietēm virs 35 g.v.
Spēcīgākie pretsāpju līdzekļi opioīdi – smēķētājiem var iedarboties vājāk. Efekta panākšanai nozīmētā deva var būt nepietiekama.
