| Locītavas ir nozīmīgi balsta un kustību sistēmas elementi un dod iespēju pārvietoties. Visā pasaulē dramatiski pieaug to cilvēku skaits, kuri sirgst ar dažādām locītavu slimībām, turklāt slimnieki kļūst gados aizvien jaunāki. Gandrīz trešā daļa Latvijas iedzīvotāju gada laikā ir saskārusies ar locītavu sāpēm. Dažreiz kaut kas pasāp pēc intensīvākām sporta nodarbībām, bet arvien vairāk ir pacientu, kuriem sāpes kļūst hroniskas. Ko mēs paši varam darīt, lai mūsu locītavas nevainojami kalpotu ilgāk? Ieteikumus sniedz ORTO klīnikas traumatologs un ortopēds, ārsts, kuram ir vairāk nekā 30 gadu praktiskā pieredze traumatoloģijā, ortopēdijā un sporta traumatoloģijā, Andrejs Peredistijs. | 
ORTO klīnikas traumatologs un ortopēds Andrejs Peredistijs |
– Kuras ir biežākās locītavu traumas?
– Es vairāk strādāju ar pleciem, ceļiem un gūžām. Lielākoties traumas ir saistītas ar sadzīvi, tāpat nereti gadās arī sporta traumas. Bet principā grūti izdalīt kaut ko vienu, jo man ir ļoti dažādi pacienti.
– Kādu paliekošu kaitējumu traumas var radīt locītavām?
– Tā ir pāragra locītavu nodilšana, kas parasti rodas tiem, kuriem traumas ir bijušas jau jaunībā vai radušās pārslodzes dēļ. Rezultātā rodas tā saucamā artroze, turklāt vienalga, kurā locītavā. Tā ir problēma, kas visbiežāk ir novērojama cilvēkiem virs 35-40 gadu vecuma.
– Ko katrs pats var darīt, lai pasargātu savas locītavas jau no jaunības? Saprotams, ka jauniešiem audi paši spēj ātrāk sadzīt un atjaunoties arī pārslodžu gadījumos. Savukārt novecojot skrimšļu, saišu, cīpslu bojājumu novēršana prasa ilgāku laiku un sekas ir paliekošākas.
– Tieši tā, mūsu audi ar vecumu nespēj laicīgi atjaunoties. Daudziem jaunības gados pārāk lielas slodzes bija ierastas, bet, paliekot vecākiem, pārslodzes bojā locītavas un vispār ķermeni. Kā minējāt, skrimšļi, cīpslas, saites – visi saistaudi no tā cieš.
– Vai kaut ko šai ziņā var darīt? Gadus atpakaļ pagriezt nevaram, kā ir, tā jādzīvo!
– Ar vecumu ir grūti cīnīties. Principā viss, ko mēs varam, ir adaptēties un pielāgoties. Dabiski, ka ir cilvēki, kas spējīgi ilgāk uzturēt savu ķermeni labā formā, bet lielākajai daļai (es domāju, tie ir kādi 90%) pie lielām slodzēm, vienalga, vai tās ir saistītas ar sportu, darbu vai sadzīvi, diemžēl ir jāpielāgojas. Ja runa ir konkrēti par locītavām, tad jebkura pārmērīga slodze var novest pie tā, ka locītava arī attiecīgi pāragri dilst vai bojājas.
– Vai mēs staigājot vai skrienot, fiziski aktīvi nodarbojoties vai lietojot uztura bagātinātājus, varam to procesu vismaz kā palēnināt?
– Pamatu pamats ir sava ķermeņa kopšana. To var panākt, tikai regulāri vingrojot. Vienalga, vai tā ir joga, nodarbības ar fizioterapeitu vai pilates, kas pēdējā laikā arī kļuvušas ļoti populāras. Es nedomāju tos sporta veidus, kur ir kontakts ar pretiniekiem, jo tur tiešām pastāv iespēja gūt visāda veida traumas. Citreiz viņi pārlieku aizraujas, it īpaši tas notiek futbolā, hokejā, un, kā likums, tie ir vīrieši. Viņi ir visbiežāk sastopamais kontingents mūsu klīnikā.
Tātad regulāra vingrošana un sava ķermeņa sagatavošana visāda veida slodzēm noteikti samazina riskus iedzīvoties locītavu traumās un ļauj ķermenim ilgāk kalpot.
– Bet kā ir situācijā, kad cilvēks ar gadiem arvien mazāk un mazāk kustas, un saka, ka neko nedarīs, bet mierīgi sēdēs, lai nesāpētu vēl vairāk; ko darīt?
– Mūsdienu fizioterapija spēj pielāgot vingrinājumus vai, pareizāk sakot, cilvēku pielāgot konkrētiem vingrinājumiem. Vienalga, cik vecs un kādā stāvoklī esi, vienmēr ir varianti, kā to ķermeni sakopt. Šobrīd internets ir bagāts ar visādiem piedāvājumiem, kā vingrot un ko darīt. Ja nav būtisku veselības problēmu, fiziskās aktivitātes varam izvēlēties paši. Bet, ja ir kaut kādas sūdzības, vienalga, sāpes celī, plecā vai citur, tādiem gadījumiem ir domāts fizioterapeits, kas var sastādīt programmu. Viss, kas ir jādara, vajag saņemties un vismaz divas vai trīs reizes nedēļā vingrot. Varbūt ne pārāk daudz, iespējams, pietiek ar 20-30 minūtēm dienā, ko veltīt savam ķermenim.
– Kādas ir pirmās pazīmes, ka locītavas sāk nodilt?
– Primārais ir sāpes. Tāpat kustību ierobežojumi, pacients vairs nevar izdarīt to, ko bija spējīgs paveikt agrāk. Tādos gadījumos tiešām ir jāveic dažāda veida pieejamie izmeklējumi, sākot ar rentgenu un beidzot ar magnētisko rezonansi. Viss ir atkarīgs no tā, kādas ir sūdzības, kura ķermeņa daļa ir cietusi. Es domāju, tā ir speciālistu kompetence – nozīmēt atbilstošu izmeklēšanas veidu, lai saprastu, kas galu galā notiek tajā ķermeņa daļā, kas liek pacientam meklēt palīdzību. Sliktāk ir, ja pacientam locītavas sāp miera stāvoklī. Tas nozīmē, ka tā problēma, iespējams, ir daudz nopietnāka, nekā tikai diskomforts pārvietojoties. Bieži vien sāpes pie kustībām ir saistītas ar pārslodzi, bet, ja ir kādas deģeneratīvas izmaiņas, tad sūdzības ir daudz smagākas.
– Ko vajadzētu nekavējoties darīt, lai šo procesu – locītavu izdilšanu – apturētu vai vismaz palēninātu?
– Regulāra vingrošana, svara kontrole, visādu blakus saslimšanu ārstēšana un apkarošana. Tas attiecas arī citām lietām, kas ir saistītas ar pareizu ēšanu, uzturu un uztura bagātinātāju lietošanu.
– Kā visos vecuma posmos saglabāt muskuļu tonusu un to, lai tie darbotos saskaņoti, pasargājot locītavas no pārslodzes un nodrošinot labu asins apgādi apkārtējos audos?
– Tieši tas, ko es jau minēju – jābūt kustībām. Ja cilvēki grib būt pārliecināti, ka viņiem viss ir labi, vismaz vienreiz gadā, varbūt pat divreiz, vajadzētu iziet fizioterapijas kursu – 10 vai 15 nodarbības. Tagad ir tāda tendence, ka ikvienam, kurš grib būt vesels, ir savs fizioterapeits. Tāpat nepieciešams uzturēt un kontrolēt svaru, it īpaši tas attiecas uz apakšējām ekstremitātēm: ceļiem, gūžām, pēdām. Liekais svars ir risks cukura diabētam, asinsvadu bojājumiem. Tas viss pasliktina arī asins apgādi, attiecīgi audi ātrāk nolietojas. Tāpēc ikvienam no mums, kurš grib ilgāk sadzīvot ar savu ķermeni, jāsāk to vingrošanu piekopt pēc iespējas ātrāk. Taču realitātē iznāk savādāk – parasti līdz 30 gadiem visi intensīvi nodarbojas ar sportu, bet parādās ģimenes, darbi, un to sportu pamet. Tad 40-45 gados atmostas un atsāk ļoti intensīvi sportot. Bet tikai tad, ja 40 gados turpina regulāri vingrot, var arī paralēli sportot, izvēloties kādu kontaktsporta veidu.
– Kādas ir visizplatītākās locītavu problēmas sievietēm un vīriešiem pēc 40+ gadu vecuma sasniegšanas?
– Tās ir visāda veida deģeneratīvas izmaiņas. Proti, artrozes dažādās izpausmēs, sākot ar skrimšļa bojājumiem, deģeneratīviem cīpslu bojājumiem ap tām utt.
– Ar uzturu vajadzētu uzņemt visas nepieciešamās vielas mūsu organismam, diemžēl tā nenotiek. Kāds ir jūsu viedoklis par D vitamīna, C vitamīna, magnija, kolagēna un citu aktīvo vielu papildu uzņemšanu?
– Ja cilvēkam uzturs ir pilnvērtīgs, iespējams, ka viņš arī saņem pietiekami daudz to vitamīnu, kas viņam ir vajadzīgi. Bet cik daudzi no mums ir gatavi pateikt, ka viņi tiešām pareizi ēd, it īpaši tie, kuriem ir kāda sevišķa diēta vai kādi īpaši paradumi! Ja prasu, tad parasti visi atbild, ka ēdot vismaz trīs reizes dienā, bet jautājums, ko viņi ēd? Protams, neviens no mums nav 100% pārliecināts par savu uztura kvalitāti. Viennozīmīgi šādos gadījumos, tāpat arī tad, kad paliekam vecāki un barības vielu uzsūkšanās mūsu organismā samazinās, ir nepieciešami uztura bagātinātāji, tai skaitā vitamīni. Neviens taču neskaita un formulas nerēķina, cik viņš C, D vai kādu citu vitamīnu, tāpat magniju ar uzturu ir uzņēmis! Tāpēc jāiet uz aptieku un jāiegādājas kādus uztura bagātinātāju vai vitamīnus. Proti, savu ikdienas racionu vajag periodiski papildināt ar tām vielām, kas mums ir nepieciešamas.
– Lūdzu, izstāstiet, kas ir kolagēns.
– Tā ir olbaltumviela, kas jau atrodas mūsu organismā un piešķir struktūru visiem audiem, kas, piemēram, atrodas kaulos, saitēs, skrimšļos, muskuļos u.c. Tas sastāda aptuveni 25% no visām ķermeņa olbaltumvielām. Kolagēns ir kā šķiedras – tādi kā diedziņi, kas savienojas ar citām struktūrām un izveido saistaudus. Mūsu organisms pats izstrādā kolagēnu, taču, gadiem ejot uz priekšu un organismam pakāpeniski novecojot, kolagēna daudzums samazinās, tālab tiek uzskatīts, ka jau no 25 gadu vecuma tas jāuzņem papildus.
Ir atklāti aptuveni 28 kolagēna tipi. Lielākoties mūsu organismā ir atrodams I, II, III, un IV tipa kolagēns. Apmēram 90% no visa kolagēna mūsu organismā veido tieši I tips – tas atrodas ādā, kaulos, saitēs, locītavās. Savukārt II tips kolagēns sastopams skrimšļos, bet III tipa – muskuļos.
– Minējāt, ka ir svarīgi neaizmirst par papildvielām un vitamīniem. Kas vajadzīgs tieši mūsu muskuļiem, kauliem un locītavām?
– Pilnvērtīgai mūsu balsta–kustību aparāta veselības nodrošināšanai derēs kāds visaptverošs komplekss, kura sastāvā būtu 2. tipa jaunās paaudzes natīvais kolagēns, magnijs un D3 vitamīns. Tas palīdzētu samazināt muskuļu sāpes un locītavu stīvumu, tāpat uzturēt kaulu veselību. Vienlaikus šāds komplekss palielinātu fizisko izturību, mazinot nogurumu un nespēku.
– Kas ir jaunākās paaudzes II tipa kolagēns?
Nedenaturēts II tipa kolagēns ir minimāli apstrādāts zemā temperatūrā, lai saglabātu tā peptīdus lielākoties neskartus. Dabiskajam kolagēnam ir trīskāršās spirāles struktūra, un to var iegūt tikai no vistas skrimšļa. Tādā veidā secīgi uzlabojot locītavu veselību un mazinot locītavās iekaisumu. Tieši hidrolizētais kolagēns lielākās devās (40 mg) var mazināt locītavu sāpes, piegādājot aminoskābes, ko izmanto bojāto audu atjaunošanai.
– Kam vajadzētu pievērst uzmanību, izvēloties profilaktiskos līdzekļus locītavu veselībai?
– Vēl joprojām cilvēki nav tik tālu izdomājuši, kādā veidā cīnīties ar dabisko novecošanās procesu ķermenī. Veido pat dažāda veida klīnikas, kas cīnās ar vecumu, taču ar to vien nepietiek, jo tas viss aprobežots ar to, ka mums palīdz uzturēt normālu izskatu, bet pašu fizioloģiju mainīt ir diezgan grūti. Lielā mērā daudz kas atkarīgs arī no tā, kādi cilvēkam ir gēni, ne velti viens noveco ātrāk, otrs lēnāk. Mūsu ķermenim nekā labāka par vingrošanu patlaban nav. To ne vienu vien reizi ir pierādījuši fizioterapeiti. Tiem, kas vingro, īpaši tas ir raksturīgs aziātiem, piemēram, Ķīnas vai Japānas iedzīvotājiem, locītavas lielā mērā ir daudz labākā stāvoklī, nekā tiem, kas dzīvo Eiropā vai Ziemeļamerikā. Tas iespējams ir arī saistīts ar ēšanas paradumiem, dzīvesveidu un kultūru. Mūsdienu cilvēkiem 15-20 minūšu vingrošana katru dienu noteikti nāktu par labu. Ja vēl pielāgotu uzturu, varētu atrisināt ļoti daudzas pacientu problēmas.
