Bērnībā Diāna bija tāds kārtīgs dabas bērnelis, lai gan patiesībā ir īsta rīdziniece – dzimusi un augusi Rīgā. Vienīgā iespēja baudīt lauku burvību bija došanās līdzi pie draudzenes vecmāmiņas. Mīlestība pret dabu saglabājusies joprojām, lai gan darba dzīve pārsvarā rit Rīgā, no ikdienas steigas un burzmas Diana atpūšas savā lauku mājā.
Slavenā kino režisora Leonīda Leimaņa un režisores Birutas Zandes meita izauga mākslas pasaules apvīta. Jau no agras bērnības mazā Diāna filmējās dažādos masu skatos un bērnu raidījumos. Lāsmiņas loma filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” atnesa jaunajai meitenei atpazīstamību un slavu. “Es jau kopš mazotnes biju mākslas pasaulē, un tā mani fascinēja. Biju ļoti atvērta, ekstraverta, tāpēc arī radās doma par studijām teātra fakultātē. Par sevi biju pārliecināta, ka esmu laba diezgan, jautājums bija, vai uzņemšanas komisijai tai mirklī būs nepieciešams tāds tipāžs kā es. Režisors Oļģerts Kroders mani reiz nosauca par petardi starp akmeņiem, tāda es arī biju,” smaidot atzīst Diāna.
“Laika posmā starp aktrises un psiholoģes amatu nodarbojos ar dažādām lietām, bija jau arī neliels bērnu bariņš. Esmu dzīvojusi parasta cilvēka dzīvi ar saviem priekiem un kreņķiem. Daudz esmu domājusi par psiholoģiju saistībā arī ar savu dzīvi. Pamazām arvien pieauga interese par cilvēka dabu, gribējās saprast, kas noticis manā ģimenē, vienlaikus ļoti aizrāvos ar dzimtas vēstures pētīšanu. Interesēja izpētīt un saprast, kas manā ģimenē ir spēks un kas grūtums,” atzīst Diāna.
Kad Diāna pati izgāja psihoterapiju, viņai jau bija skaidrs, ka psiholoģija ir tā lieta, ar ko grib saistīt savu turpmāko profesionālo dzīvi, tāpēc likumsakarīgi sekoja vispirms bakalaura grāda iegūšana, tad maģistra un doktora grāds klīniskajā psiholoģijā Latvijas Universitātē.
“Ja no vienas puses esmu ārkārtīgi atraktīva un ekstraverta, tad no otras – spēju uzmanīgi klausīties. Darbā ar klientiem šobrīd manai personībai ir samērā maza nozīme, tad galvenais ir cilvēks, ar kuru tobrīd strādāju. Man ir ļoti svarīgi tas, ka varu palīdzēt cilvēkam sevi atrast, ka esmu pavadonis nevis zvaigzne. Jau būdama aktrise, saņemu komplimentus, ka manas emocijas un prāts ir ļoti labi sabalansēts. Es to uztveru kā dāvanu, man ir daudz dots un man ir ko dot citiem. Esmu pateicīga, ka cilvēki to novērtē un izmanto,” atzīst Diāna.
Bet neviens cilvēks nevar tikai dot, ir jābūt arī kādam ģeneratoram, kas uzlādē. Diānas labsajūta balstās uz trim stūrakmeņiem. Pirmkārt, tas ir miegs. Viņai ir svarīgi labi izgulēties un tad viņu nav ieteicams traucēt. Otrkārt, tā ir daba. Lauku māja, viņas puķu dobe – būšana dabā. Un trešā svarīgā lieta ir attiecības. Attiecības ar partneri, ar bērniem, mazbērniem un ar viņas mīļajiem dzīvniekiem.
“Spēku man dod būt un baudīt dzīvi tādu, kāda tā ir. Es kā ikviens cilvēks esmu saņēmusi trakus dzīves triecienus, bet mani notur spēja kā nātrei ieķerties zemē, lai dzīvotu dzīvi tādu, kāda tā ir šobrīd.”
Šobrīd dzīvojam tādos apstākļos, ka jebkurā mirklī varam saņemt ziņu, ka esam kontaktpersona, vai arī konstatēt faktu, ka inficēšanās ar 
Covid – 19 jau ir notikusi. Diemžēl 100 % šobrīd nav pasargāts neviens, arī tie cilvēki, kuri samērā pedantiski cenšas ievērot visas epidemioloģiskās prasības un norādījumus. Vienlaikus šis ir samērā saspringts laiks sievietēm, jo ikdienas darbam un mājas solim pievienojušās ilglaicīgas rūpes par bērnu skološanu un nemitīgā ģimenes kopā būšana nogurdina un iztukšo. Kā šai laikā nesajukt prātā, kur gūt spēku un enerģiju – atbildes uz šiem un vēl citiem šobrīd tik ļoti aktuāliem jautājumiem sniegs psiholoģe, psihoterapeite (kognitīvi biheiviorālā psihoterapija), piecu bērnu māmiņa Diāna Zande.
Šobrīd visi vairāk vai mazāk esam lielā neziņā un ikdienu izjūtam apdraudējumu, kas nav ne redzams, ne sataustāms, mēs tikai redzam šī apdraudējuma sekas – reālu slimību. Tas ir vīruss, par kuru mums stāsta, bet, kamēr paši ar to nesaskaramies, par tā esamību pārliecināties nevaram. Tas rada sajūtu, ka patiesībā apdraudējuma nemaz nav, ka tā sabiedrības daļa, kas stāsta par šo vīrusu, tikai melo. Ir notikusi sabiedrības sašķelšanās – vieni atzīst apdraudējumu un cenšas no tā izvairīties, otri uzskata, ka tāds nemaz nepastāv un ignorē ierobežojumus. Patiesībā vēlme pretoties un neatzīt apdraudējumu, kā rezultātā neiekļauties sociālajā vidē, ir bērnišķības, ne brieduma pazīme. Šādi cilvēki riskē gan ar savu veselību, gan pārējās sabiedrības veselību. Kad kāds no viņiem saslimst un aci pret aci saskaras ar apdraudējumu, tad maina savu viedokli, bet, ja saslimšana izrādās vieglā formā vai bez simptomiem, tad turpina apgalvot, ka apdraudējums nepastāv vai arī tas ir tik niecīgs, ka nav vērts reaģēt.
Otra sabiedrības daļa apzinās, ka apdraudējums ir reāls, tāpēc grib pasargāt sevi, savu ģimeni un sabiedrību kopumā. Šī sabiedrības daļa cenšas ievērot epidemioloģiskos ieteikumus un nepārkāpt ierobežojumus. Un šajā brīdī dažkārt var rasties aplama ilūzija, ka, ja es ievērošu visus šos noteikumus, tad neredzamais drauds man netuvosies. Tomēr patiesībā tas to negarantē.
Tas garantē tikai to, ka konkrētais cilvēks ievēro šos noteikumus un nepasliktina kāda cita cilvēka situāciju. Šī cilvēka atbildīgā rīcība ir sociālais pienesums sabiedrībai, veids kā ilgtermiņā vienam otru pasargāt. No otras puses šī sabiedrības daļa taču labi redz, ka noliedzēji ballējas uz nebēdu, ka pēkšņi mājsaimniecības kļuvušas varen kuplas, ka ierobežojumi tiek ignorēti, kamēr otri ar savu atbildīgo rīcību cer apkarot neredzamo draudu. Tad rodas sarūgtinājuma sajūta, kāpēc es to daru. Vēl trakāk, ja šis cilvēks, kurš cenšas ievērot noteikumus, kļūst par kontaktpersonu vai inficējas ar Covid – 19. Tad ir milzīga vilšanās sajūta. Izrādās, ka manas darbības mani nepasargā, ka mans pienesums ir pārāk niecīgs, lai situācija uzlabotos, kā rezultātā daļa šo apzinīgo cilvēku nogurst un kļūst par neapzinīgajiem. Lai gan patiesībā ikviena cilvēka ieguldījums šobrīd ir ārkārtīgi svarīgs. Ko darīt, lai nenogurtu, lai nepadotos. Es ieteiktu vairāk komunicēt ar cilvēkiem, kuri ievēro šos noteikumus, kuri apzinās tā vērtību un nozīmīgumu.
Pati esmu no paaudzes, kura ir piedzīvojusi daudz un dažādus ierobežojumus, tāpēc pārmaiņas un grūtības uztveru kā normalitāti. Tas nebija nekas ārkārtējs, kad kā mazs bērns stāvēju rindā pēc kartupeļiem un 10 kg smago maisu vilku pa zemi. Tā kā gribējās ēst, tad kartupeļi kaut kā mājās bija jādabū. Kad zobi bija jāmazgā ledainā ūdenī un kājas varēja būt nemazgātas nedēļām… Atceros katru savu bērnības Ziemassvētku dāvanu, jo dāvana bija kaut kas īpašs. Tomēr nevaru teikt, ka biju nelaimīga, bet prieku spēju gūt no pavisam mazām, ikdienišķām lietām. Nedomāju, ka esmu pieticīga, vienkārši spēju pieņemt esošo situāciju. Man ir pieci bērni un šo gadu laikā ir gājis visādi. Tas ir bijis kārtīgs rūdījums. Tāpēc es uz šo covida situāciju skatos no cita skatu punkta. Man, protams, palīdz arī tas, ka profesionālā darba dzīve nav apstājusies. Tas ir jautājums, kura neesamība daudziem cilvēkiem izsit pamatus zem kājām. Domāju, ka man ir iedzimta spēja katrā situācijā atrast, par ko priecāties. Es jebkurā vietā vai situācijā saskatīšu ko labu. Maniem bērniem un mazbērniem, kurus neesmu redzējusi kopš decembra vidus, ir izveidota Whatsapp grupiņa, kur visi dalāmies ar saviem mazajiem ikdienas priekiem. Mums šī brīža noteikumus ievērot ir vieglāk, jo visi pret tiem izturamies vienlīdz atbildīgi. Ja kāds domātu citādāk, būtu grūtāk. Patiesībā ir ļoti daudz lietu, kuras varam darīt, ievērojot noteikumus un neapdraudot cits citu. Mūsu katra paša ziņā ir uz notikumiem skatīties negatīvi vai racionāli. Ja runājam par Latviju, tad mums nav jāizraujas, lai nokļūtu dabā, mēs praktiski esam – dzīvojam dabā. No Rīgas centra pēc nepilna pusstundas brauciena ir iespēja pilnvērtīgi baudīt dabu. Tas ir jānovērtē. Šajā laikā mums nav liegts iet dabā, baudīt to, gūt no tās mieru un līdzsvaru, izbaudīt to pārpārēm.
Pandēmijas okeāns pārņēmis visu pasauli
Viennozīmīgi jāatzīst, ka negatīvās informācijas pārpilnība plašsaziņas medijos negatīvi ietekmē cilvēka pašsajūtu, jo cik var klausīties, ka viss ir tikai slikti. Tādā gadījumā ieteiktu apzināti neklausīties šīs sliktās ziņas, pasargāt sevi. Manuprāt, lietderīgi būtu, ja plašsaziņu līdzekļi vairāk atspoguļotu notikumus citviet pasaulē, lai cilvēki apzinātos un saprastu, ka ierobežojumi nav tikai Latvijā, ka tie ir daudzās valstīs un daudzviet pat stingrāki. Dalīta bēda tomēr ir nedaudz vieglāka. Ja esam vienā laivā, tad jāairē kopīgi. Es vairāk domāju par to, ko darīt, lai šo savu dzīves posmu nodzīvotu pēc iespējas jēgpilnāk. Nevaram sēdēt un gaidīt, kad kāds atnāks un pateiks, ko darīt – iedos brīvību. Brīvība ir nosacīts jēdziens, jo brīvība ir katrā pašā, un ko katrs dara ar savu laiku, ir tikai paša ziņā.
Savulaik tikai pētīts, kāpēc daļa cilvēki Otrā pasaules kara laikā koncentrācijas nometnēs salūza, bet daļa ne – pēc piedzīvotajām šausmām nodzīvoja vēl ilgu un pilnvērtīgu dzīvi. Atklājās, ka cilvēki, kuri nesalūdza, uz konkrētiem notikumiem spēja koncentrēties, kā uz kaut ko pārejošu. Tas, kas notiek tagad, nebūs mūžīgi, tas agrāk vai vēlāk mainīsies. Cilvēki mēģināja rast jēgu notikušajam, mēģināja saskatīt iespējamos ieguvumus. Otra lieta, ka šie cilvēki atrada kaut ko, kā paši var ietekmēt savu dzīvi. Kaut vai katru dienu vienā laikā vingrot. Tā ir kaut vai neliela kontrole pār savu dzīvi. Paskatoties no šī skatu punkta, jāatzīst, ka mūsu dzīve šobrīd nebūt nav tik slikta.
Jauniešu psihoemocionālais stāvoklis strauji pasliktinās
Jā, pirmsdepresijas stadijas, depresijas, palielināta sociālā trauksme, pieaugošs konfliktsituāciju skaits mājās, vecāku bezpalīdzība, emocionālās un fiziskās vardarbības pieaugums – to visu var attiecināt uz mūsdienu jaunatni ar pieaugošu tendenci. Tās ir likumsakarīgas sekas jauniešu krasajai dzīves maiņai. Jauniešiem ir zudis ierastais pamats zem kājām, kāds nu kuram tas bija – vienam tīkams, citam ne tik, bet tas bija ierasts. Pieaugušiem vairāk vai mazāk ir dzīves rūdījums un spēja pielāgoties, tad jauniešiem ir grūtāk, viņi pēkšņi paliek visu laiku kopā ar vecākiem, brāļiem, māsām. Es teiktu, ka šis laiks visgrūtākais ir tieši ģimenēm ar bērniem, jo vecākiem pašiem ir jāstrādā, tad jātiek gala ar mājas darbiem, jāpārliecinās, vai visi bērni mācās, vai visu sapratuši, jāstimulē strauji rūkošā motivācija mācīties… Un tā katru dienu viens un tas pats. Ne jau visiem ir lielas mājas vai dzīvokļi, kur katrs kādā no istabām var rast patvērumu, bieži vien tie ir vairāki bērni vienā istabā. Visi berzējas viens gar otru un tad rodas spriedze. Ja pieaugušais spēj vienā dienā savu guļamistabu pārvērst darbistabā, tad bērns to nespēj. Ja iepriekš šī telpa ir bijusi rotaļistaba, bet tagad vecāki liek mācīties, bet turpat atrodas aizraujošie lego klucīši, ar kuriem tik ļoti tīk spēlēties, tad kāda tur mācīšanās.
Ko ieteikt šajā situācijā? Vispirms jau jāsaprot un jāpieņem fakts, ka attālināto mācību kvalitāte skolēniem nekad nebūs tik kvalitatīva kā klātienē. Ideāli būtu, ja bērna attālinātā mācību procesa atbalstā iesaistītos abi vecāki un kopīgi veidotu struktūru, pēc kuras tad arī tiek strādāts. Struktūras izveidošanai nepieciešams laiks, bet tā kā mēs vēl nevaram būt droši, kas mūs sagaida nākamgad, tad silti ieteiktu to ievērot arī vasarā. Bērnam ir ļoti svarīgi zināt laiku, kad viņš mācās, kad atpūšas, lai viss nav sajaukts vienā putrā. Lai palīdzētu apgūt mācību vielu, es noteikti ieteiktu piesaistīt vecvecākus vai kādus citus ģimenei tuvus cilvēkus. Mūsdienās ļoti veiksmīgi iespējams sazināties ar kādas interneta platformas palīdzību. Kādu no mācību vielām var apgūt citādāk un varbūt daudz interesantāk, ja, piemēram, vecmāmiņa par to stāsta. Te nav runa par pedantisku mācības vielas apguvi, bet par iespēju mācīties no dzīves, no vecvecāku stāstiem.
Runājot par bērnu nomāktību, jāatzīst, ka ir bērni, kas visas grūtības pārvar, saglabājot optimismu, bet ir bērni, kas emocionāli nav tik spēcīgi un, saskaroties ar grūtībām, kļūst nomākti – depresīvi. Ja vecāks jūt, ka bērns mainās, ka viņā notiek kaut kas nevēlams, tad noteikti var zvanīt uz Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” bezmaksas diennakts atbalsta tālruni, lai lūgtu palīdzību.
Ja ir grūtības ar kāda mācību priekšmeta vielas apguvi, tad šobrīd ir atļautas individuālās konsultācijas – tās noteikti ieteiktu apmeklēt īpaši bērniem ar sociālo trauksmi. Jo, lai cik ļoti arī viens otru mīlam, gan vecākiem, gan bērniem nepieciešams vienam no otra nedaudz atvilkt elpu. Tīņi izmantojot saziņu platformas var kopā mācīties vai veidot kādus projektus, bet tad noteikti ieteiktu lietot kameras, lai cits citu redz.
Ja ir sajūta, ka kaut kas nepavisam nav lāgā ar jaunieti, tad nevajadzētu minstināties, bet griezties pēc palīdzības pie psihoterapeita vai psihiatra. Ja arī ārsts pieņems lēmumu par kāda medikamenta lietošanas nepieciešamību, tad jāatceras, ka mūsdienās šie medikamenti ir pilnīgi citas kvalitātes nekā pirms gadiem trīsdesmit. Ja bērnam ir kādas veselības problēmas un ārsts izraksta zāles, tad par tā lietošanas nepieciešamību parasti netiek daudz diskutēts, tad tāpat vajadzētu darīt, ja ir psihoemocionālie traucējumi. Tas nenozīmē, ka bērns ir psihiski slims, viņam šobrīd ir vienkārši nepieciešama palīdzība un tā viņam ir jānodrošina.
Vakcīna, kas radīta, lai glābtu cilvēku dzīvības
Šajā jautājumā es absolūti uzticos profesionāļiem. Mēs neesam absolūti visu vakcīnu piekritēji, katru situāciju rūpīgi izvērtējam. Šoreiz uzskatu, ka vakcīna pret Covid – 19 ir vienīgais veids, kā mēs varam pasargāties no šīs slimības. Pirms pandēmijas liela sabiebrības daļa bija aizrāvusies ar dažādu valstu apceļošanu. Pret ko tik nav jāvakcinējas, dodoties uz dažādām eksotiskām valstīm – vai tas kādu atturēja no ceļošanas? Tagad esam aizrāvušies ar vakcīnas blakņu meklēšanu, bet vai visi, kas tik ļoti uztraucas par blakņu iespējamību, var apgalvot, ka dzīvo 100% veselīgu dzīvesveidu – nelieto alkoholu, nesmēķē, veselīgi ēd, sporto utt. Cilvēka domāšana ir ļoti neracionāla, mēs nedomājam, kādas sekas mūsu veselībai atstāj mūsu darbības, bet tad ir viena vakcīna, par kuru ļoti satraucamies. Vakcīna, kura tika radīta, lai glābtu daudzu cilvēku dzīvības un mēs varētu dzīvot un baudīt dzīvi.
Es tāpat kā daudzi citi gribu, lai dzīve atgriežas iepriekš ierastajās sliedēs, es gribu atkal satikties ar man svarīgajiem un mīļajiem cilvēkiem, gribu viņus apskaut, gribu atkal ceļot. Es ceru un ticu, ka agrāk vai vēlāk mēs to visu atkal varēsim darīt.
