Psihoterapeitam dr. Jānim Vītiņam doma, ka viņš varētu kļūt par ārstu, radās jau mācoties pamatskolā. “Bērnībā vairākkārt nācās saskarties ar 
situācijām, kas lika paskatīties uz ārsta profesiju kā man piemērotu. Vēlēšanās palīdzēt cilvēkiem, vienlaikus nekļūt bezpalīdzīgam, bet palīdzēt ar kādu līdzdarbošanos… tās bija sajūtas, kas mani virzīja uz medicīnu,” atzīst dakteris. Studējot un praktizējot Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, jaunais speciālists ievēroja, ka pacienta ciešanas atvieglo jau pašas attiecības ar viņu – pat līdz tādai pakāpei, ka ar sarunu iespējams mazināt sāpes. “Sapratu, ka man tas padodas, ka varu to darīt, līdz ar to radās interese par psihoterapiju kā savu iespējamo specializāciju,” atzīst dakteris.
Brīvajā laikā dakteris nodarbojas ar sportu un iesaka to darīt ikvienam, jo ķermeņa slodze lieliski līdzsvaro to slodzi psihei, kurai esam pakļauti ik dienu. Tas viņam ļauj atgūt to spēku un enerģiju, kas nepieciešama, ārstējot pacientus un darbā ar studentiem Latvijas Universitātē. Dakteris darbojas arī ārstu – psihoterapeitu asociācijas valdē. “Asociācijā esam relatīvi nedaudz (ap 70 ārstu), pozitīvi tendēti un pietiekami zinoši, lai cilvēkiem palīdzētu atrast ceļu, kā justies labi arī samērā smagās situācijās,” atzīst dakteris Jānis Vītiņš.
Dažādas atkarības mēdz izpostīt ģimenes, pat cilvēku dzīves … Ir cilvēki, kuriem izdevies izcīnīt šo smago cīņu un atbrīvoties no tās valgiem, bet daudzi ar to galā netiek. Mājinieki un radi tik noplāta rokas – ko tur, zudis cilvēks, saki viņam, cik gribi, bet nē, par vāju raksturs, lai atteiktos no ikdienas devas. Pastāv gan uzskats, ja atkarīgais apzinās savu problēmu un ir gatavs ar to cīnīties, tad tas jau ir solis pretī uzvarai. To apgalvo arī ārsts psihoterapeits Jānis Vītiņš.
Vai vispirms varētu paskaidrot, kāda ir atšķirība starp psihologu un psihoterapeitu, jo nereti cilvēki nespēj saprast šo atšķirību.
– Ja uzskatām, ka psihologs un psihoterapeits ir viens uz tas pats, tad varētu teikt, ka ārsts un psihoterapeits arī ir viens un tas pats. Līdzko mēs to pasākām, kļūst skaidrs, ka ārsti ir daudzi un dažādi un tikai daļa no viņiem ir ārsti psihoterapeiti. Līdzīgi ir arī psihologiem – tikai daļa no viņiem ir psihoterapeiti.
Psihoterapija – tā ir metode darbā ar psihi, kuru var apgūt, ja pamatizglītība ir ārsts vai psihologs. Diemžēl mūsdienās ir arī tādi “šamaņi”, kuri tēlo psihoterapeitus arī bez šīm fundamentālajām pamatzināšanām.
Ārsts – psihoterapeits vispirms kļūst par ārstu un tad četrus gadus specializējas psihoterapijā. Psihologam ir līdzīgi – vispirms iegūst psiholoģijas bakalauru, tad maģistra grādu un tad būtu korekti, ja viņš specializējas psihoterapijā.
Kā cilvēkam, kurš sapratis, ka psiholoģiska palīdzība ir nepieciešama, izvēlēties piemērotāko speciālistu? Nav noslēpums, ka Latvijas sabiedrībā psihoterapijas jautājums joprojām ir samērā sensitīvs.
– Jā, piekrītu, joprojām daļai sabiedrības par šiem jautājumiem runāt nav viegli, tāpēc vēlams šos jautājumus risināt ar apmācīta speciālista palīdzību. Kā pārliecināties par speciālista profesionālismu – telpā, kurā ārsts praktizē redzamā vietā jābūt novietotiem sertifikātiem. Šim konkrētajam speciālistam ir jāsastāv kādā no profesionālajām asociācijām un apvienībām – to var vienkārši pārbaudīt interneta vidē. Psihoterapeitiem, kas sastāv kādā no asociācijām, reizi četros vai piecos gados ir jāiziet resertifikācija, kuras procesā atkārtoti tiek pārbaudītas konkrētā speciālista zināšanas. Šajā procesā ir arī jāpierāda, ka esi veicis pašterapiju un supervīzijas – pieredzējis kolēģis ir asistējis darbības procesā, lai pārbaudītu izmantoto metožu pielietojumu.
Pamatojoties uz savu pieredzi, ieteiktu griezties pēc palīdzības pie ārsta psihoterapeita, bet nesaku, ka psihologs ir mazāk zinošs. Savukārt ārsta psihoterapeita sešu gadu ilgā medicīniskā izglītība noteiktā veidā strukturē psihi, domāšanu. Ir zināšanas ne tikai par psihi, bet arī par ķermeni. Man patīk uzskatīt, ka smadzenes ir mūsu ķermeņa daļa un psihe ir mūsu smadzeņu darbības produkts, nevis kas ēteriski netverams.
Pievēršoties atkarības tēmai, kad tad īsti var runāt par atkarību un kurā mirklī nevainīga aizraušanās pārtop par atkarību?
– Atkarība ir uzvedība, kas rada ciešanas un darbojas pret cilvēka dzīves mērķiem, neļaujot tos sasniegt. Būtiski ir pamanīt signālus no malas – tiek atņemta auto vadītāju apliecība par braukšanu alkohola reibumā, tiek atlaists no darba u.c. faktori, lai gan pašam cilvēkam šķiet, ka viss ir kārtībā, ka situāciju viņš kontrolē. Svarīgi ir saprast, vai cilvēks profesionālā jomā seko saviem dzīves mērķiem pietiekami veselīgi vai tomēr darbojas pašdestruktīvi. Protams, ka kaut vai tāds iemesls, ka tiek atlaists no darba, nenozīmē, ka cilvēks pats nevar dibināt savu kompāniju un tādējādi sasniegt savus mērķus. Katram pašam ir jājūt, vai viņš iet vai neiet izraudzītā mērķa sasniegšanas virzienā.
Ja atzīstam, ka daļa sabiedrības dzīvo bez cēliem dzīves mērķiem – vienkārši eksistē, vai tādā situācijā dzīves mērķu definēšana nav pati par sevi nedaudz biedējoša?
– Jā, protams, dzīves mērķi nemaz tā ļoti precīzi definēt nevaram, jo cilvēkiem tie būs ļoti dažādi, bet varam definēt sajūtas, kaut kādus orientējošus notikums dzīvē, kuriem būtu jābūt notikušiem ar mums, lai, sasniedzot vecumdienas, atskatoties uz dzīvē paveikto, varam teikt – es savu dzīvi esmu jēgpilni nodzīvojies, esmu mierā ar sevi.
Ar atkarībām vairāk saprotam ko tādu, kas ir traucējošs, no kā būtu jātiek vaļā. Arī cilvēkam dabisks process var būt kā atkarība. Kaut vai ēšanas atkarība – ir atšķirība starp vēlmi paēst labu ēdienu un nespēju apstāties, ēdot labu ēdienu.
Kādi ir faktori, kas veicina atkarību veidošanos?
– Pati atkarība kā tāda veidojas psihē darbojoties ļoti senam mehānismam. Neirobiologi un psihoanalītiķi ir konstatējuši, kā šis process strādā. Ikvienam zīdītājam, t.sk. cilvēkam, darbību motivē septiņas dziņas, kuras aktivizējas, pazūdot balansa sajūtai. Tās iedarbojas, kad kaut kādā ziņā nejūtamies līdzsvarā ar sevi – gan emocionālā, gan fiziskā. Ja būsim izslāpuši, izbadējušies, meklēsim iespēju padzerties un paēst, ja jutīsimies apdraudēti, tad dabiski mēģināsim no šiem draudiem aizbēgt, paslēpties. Tie ir automātiski procesi. Ir izpētīts, ka viena no šīm dziņām ir meklēšanas dziņa, kura ir ieslēgtā stāvoklī kopš piedzimšanas un tā arī nekad neizslēdzas. Tā ir dziņa, kas aicina pagaršot visu jauno, apmeklēt vietas, kur vēl nav būts. Respektīvi, pamēģināt visu jauno. Šī dziņa darbojas arī tad, ja kaut kas no gribētā jau ir sasniegts – tā visu laiku saka: “Hei, pamēģini šo, šis ir kas vēl labāks”. Tāpēc ļoti svarīgi, lai šo dziņu līdzsvarotu sāta, apmierinājuma sajūta (cita dziņa) – tai brīdī izdalās dopamīns un cilvēks jūtas labi. Ir izpētīts, ka dopamīns izdalās arī tajos brīžos, kad cilvēks tuvojas kādam izvirzītam mērķim. Atkarību ziņā tas ir mirklis, kad, piemēram, azartspēļu atkarīgajam jau pirms spēles tiek signalizēts, ka tūlīt, tūlīt būs lielais vinnests. Dopamīns piepilda smadzenes ar patīkamu sajūtu un cilvēks vairs nepievēršas reālām saistībām ārpus šīs atkarības, bet ir tādā kā pakārtā stāvoklī:” Tūlīt, tūlīt būs labi”.
Labā ziņa ir tāda, ka šo procesu kaut kādā mērā varam kontrolēt. Mēs varam mācīties no šīs dziņas apmierināšanas laika gaitā gūtās pieredzes un vērot, vai šī pieredze mums ir piemērota vai tomēr atkal traucē sasniegt dzīves mērķus.
Un šajā brīdī iestājas katra paša atbildība, vai es pats vēlos ko mainīt vai nevēlos. Ja ir vēlēšanās, tad jāsāk strādāt un tas mainīsies, ja vēlēšanās mainīties nav, tad neviens speciālists nepalīdzēs.
Cerēt uz efektīvu ārstēšanu var tikai tajos gadījumos, kad cilvēks pats to patiesi vēlas? Vai tomēr tuvinieki nekādi nevar palīdzēt?
– Ja pats cilvēks, apzinās un grib mainīt šo situāciju, tad tas ir sākums. Tuviniekiem ir ļoti svarīgi saprast, ka atkarīgā radītās ciešanas ir reālas un tā ir viņu izvēle – vai turpināt ciest. Tā nav izvēle kaut kā pārliecināt atkarīgo pievērsties ārstēšanai, bet ir iespēja izvēlēties kaut ko darīt ar savu attieksmi. Termins līdzatkarīgais arī savā ziņā ir tās pašas sistēmas elements. Līdzatkarīgajam šķiet, ka vēl tikai nedaudz, es vēl nedaudz pacietīšu un tad viss mainīsies un būs labi. Šajā situācijā darbojas arī noliegums pret situācijas smagumu.
Jā, pieņemt lēmumu iet spēlēties uz citu “smilšu kasti” un izbeigt ciešanas noteikti nav tas vieglākais.
– Lai pieņemtu lēmumu par pārcelšanos uz “citu smilšukasti”, ir jāatrisina daudzi “pieauguša cilvēka” līmeņa jautājumi, un ir cilvēki, kam nav šāda “pieaugušā” līmeņa atbildības. Nemaz nav tik viegli – pajautāt sev, vai es tiešām esmu laimīgs dzīvojot tādu dzīvi – neko nemainot, jo jāsaprot, ja pats nemainīsi, tad nekas arī nemainīsies.
Ir attiecības, kurās tas neizdodas, kurās dzimst bērni un tad viņi ir spiesti ar šīm sekām strādāt jau paši savās ģimenēs.
Ja kāds iedomājas, ka var palīdzēt savam dzīvesbiedram mirklī, kad pats atkarīgais savu problēmu noliedz, tā ir samērā liela ilūzija. Apkārtējie var tikai skaidri norādīt robežas, cik tālu šī cilvēka atkarība var ietekmēt viņu pašu dzīvi. Tas, protams, prasa zināmu drosmi, gan pret sevi, gan lai pārkāptu pāri kaut kādām šaubām un skaidri pateiktu, ka par šo situāciju tu pats esi atbildīgs un es tajā neiesaistos. Piemēram – ja tu vēlies no manis aizņemties naudu, es tev to neaizdošu, jo tu neesi uzticams cilvēks, lai man to atdotu.
Ja tomēr atkarībā nonācis cilvēks saprot, ka grib no tās atbrīvoties, kur viņam vērsties?
– Te ir svarīgi zināt, kas tā par atkarību. Latvijā ir dažādas programmas, kuras pietuvinātas cilvēku finansiālām iespējām. Ja runājam par alkohola atkarību, tad jau desmitiem gadu Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā ir speciāla nodaļa, kurā ārstē ar dažādām metodēm, t.sk., Minesotas programma, kas nodrošina labu psiholoģijas intervenci, gan labu turpmāko atbalstu cilvēkiem, kurš ar šo atkarību ticis galā. Cilvēks nepaliek viens, viņam tiek nodrošinātas atbalsta grupas.
Ja runājam par jauniešu atkarībām no datorspēlēm, tad Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā ir atvērta speciāla programma, kur vecāki var saņemt palīdzību šajos jautājumos.
Ar narkomāniju ir līdzīga situācija.
Bet kādos gadījumos ir vērts vērsties pie psihoterapeita?
– Ir svarīgi saprast, ka atkarība vienlaikus ir arī aizsardzība no kaut kā sāpīga un pareizi būtu neārstēt tikai šo atkarību, bet atrast veidu, kā cilvēkam justies labi, lai viņš atkārtoti neiekļūtu atkarībās. Galvenokārt atkarības ir sekas, svarīgi ir atrast un ārstēt to cēloņus.
Tiek uzskatīts, ka ar atkarībām cilvēks nepiedzimst, bet ir vairāk vai mazāk uz tām tendēts. Pašas atkarības izraisa vide un paša pieredze – kā tikt galā ar sāpīgām, nepatīkamām situācijām un iekšējiem konfliktiem. Piemēram – ar vēlēšanos būt mīlētam un pieredzi, ka neesi bijis mīlēts. Situācijas mēdz būt ļoti dažādas un sarežģītas. Tādēļ pie psihoterapeita jāvēršas, ja ir sajūta, ka pats tiešām netiec galā. Ir situācijas, kad cīnīties pret atkarībām palīdz standartizētas metodes, bet visefektīvākie rezultāti būs, strādājot ar konkrēto cilvēku un viņa pieredzi.
Nepieciešamais psihoterapijas laiks var būt ļoti dažāds, bet ir pierādīts, ka paliekošas izmaiņas psihē veidojas pēc divu gadu darba.
Jūs minējāt, ka ar atkarībām nepiedzimst, bet cilvēki mēdz būt tendētāki un mazāk tendēti uz atkarību veidošanos. Vai ir kaut kas tāds, ko vecāki, audzinot bērnus, var darīt, lai viņa bērnu pasargātu no atkarībām.
– Vecāki ir tā persona, kuru, bērns augot, pieņem par savu standartu – kāds es pats gribu būt. Bērns vienmēr gribēs vairāk, kā ir atļauts – viņa meklēšanas dziņa darbojas nevainojami. Vecākam ir jābūt tam, kurš novelk robežu un pasaka, ko var, ko nevar konkrētā vecumā darīt. Piemēram, vai atļaut skatīties filmu pēc plkst. 21 vai neatļaut. Vai pieļaut situāciju, ka 15 gadu vecumā tiek atvesta mājās draudzene un paziņots, ka viņa paliks pa nakti, jo viņi viens otru mīl. Šajā mirklī ir svarīgi, lai vecāks nekļūtu par bērna vienaudzi, bet gan turpinātu vecāka pienākumu pildīšanu. Būtiski tas ir tāpēc, ka bērnam pieaugot un dzīvē nonākot šaubīgās situācijās, šī vecāku attieksme būs kā matrica, pēc kuras viņš automātiski izvēlēsies, kā rīkoties. Pēc kuras viņš novērtēs, vai viņa rīcība būs pareiza vai nē.
Vecākam ir jāuzņemas situācijas izvērtētāja loma, jo bērns pats to vēl nav spējīgs izdarīt. Svarīgi ir mīlēt un saprast robežas, ko var atļaut bērnam, ko ne. Bērni un vecāki ir ļoti individuāli, tāpēc universāla recepte skan ļoti vienkārši – vecākam ir jākļūst par bērnu iekšējo standartu, ko darīt un ko nedarīt.
Lai tiktu galā ar atkarībām, risinājums ir, ja tik to meklē…
– Cilvēks, kurš lasīs šo rakstu, visdrīzāk zināmā mērā iedomājas, ka kaut kādas atkarības arī viņam piemīt. Mans aicinājums būtu netiesāt sevi pārāk skarbi, bet paskatīties, vai tas traucē vai netraucē viņam pašam un apkārtējiem. Atkarības mēdz būt vieglā formā, kurām zināmos apstākļos varam arī ļauties, bet būtiski, vai pēc kāda laika no tām varam vai nevaram atteikties, vai nostrādā kontrolējošā daļa, kas liek piebremzēt vai apstāties.
Veidojoties atkarībām pakāpeniski mainās smadzeņu darbība un līdz ar to vērtību sistēma. Atkarībai progresējot veidojas kognitīvie kropļojumi, kad cilvēks vairs precīzi nespēj uztvert, kas ir viņam labs un kas nē. Un šajās situācijās vairs nav vienotas receptes, jo visbiežāk tur nav tikai vienas atkarības problēma. Tad papildus attīstās arī citi veselības traucējumi – piemēram, personības izmaiņas un garastāvokļa traucējumi. Noteikti būs trauksmainība, garastāvokļa nomāktība, pat depresija. Atkarību izraisošos iemeslus psihe ir tendēta slēpt, tāpēc ir tas jāatrod un jātiek ar šo problēmu galā. Un to ir iespējams izdarīt.
Jāsaprot, ka visi cilvēki ir pelnījuši justies labi un atkarība ir tikai šķērslis ceļā uz to.
