Veselības klīnikas „Premium medical” ģimenes psihoterapeite Aina Poiša sevi uzskata par šerpo kurzemnieci, kura ir sīksta kā jūrmalas priede. „Esmu izturējusi dažādas vētras un nevienai nav izdevies izplēst mani ar saknēm,” atzīst Aina.
Viņas nonākšanu psihoterapijā nevar nosaukt par apzinātu lēmumu, drīzāk tas ir plūdums, kuram ļāvusies. Liela nozīme viņas dzīvē ir satiktajiem cilvēkiem, kuri ir pamanījuši, novērtējuši viņas spējas un pastūmuši pareizajā virzienā.
Vairāk nekā 25 gadu laikā, kas pavadīti, strādājot psihoterapijā, Ainai pašai ir izdevies nesagumt zem cilvēku stāstiem, jo tikai retais pie viņas iet dalīties priekos un sasniegumos. „Jūtos pateicīga saviem gēniem un raksturam, ka izdodas izturēt šo nastu. Savā praksē pielietoju tikai pārbaudītas metodes, jo zinu, ka tās strādā. Pats svarīgākais ir dzīvot tā, lai pašam ir interesanti, un man tas izdodas – tieši eksperimentēšana uztur jauneklību un interesi. To var pielietot ikviens – ja apnīk vārīt zupu, tad kaut vai maini recepti… Patiesībā tas ir tik vienkārši,” atzīst Aina.
Klāt atkal ir rudens un, lai gan cenšamies saskatīt tā burvību, arvien biežāk gribas pažēloties par dzīvi, arvien biežāk jūtamies nomākti, trūkst vēlmes ko darīt…tad sākam runāt par rudens depresiju. Kas tas patiesībā ir un kā ar to cīnīties, konsultē ģimenes psihoterapeite Aina Poiša.
Kas īsti ir depresija un kādas ir tās pazīmes?
Depresija ir dvēseles slimība. Tie ir iekšējie procesi, kurus cilvēks pats īsti nevar izprast un ar tiem tikt galā. Tāpēc ir speciālisti, kuri mēģina ielīst tā saucamajā melnajā kastē. Depresiju var salīdzināt ar daudzgalvainu zvēru, jo tās izpausmes var būt ļoti dažādas.
Vispirms jau tās ir uzvedības izmaiņas, kad pats cilvēks iekrīt savos dvēseles labirintos, kad vairs dvēselei nav spēka… Sadudzis, nav apetītes, reizēm kaut kur aizklīst domās, skatās kaut kur tālumā. Tas apmulsums ir tik liels, ka pats cilvēks parasti nesaprot, ka jālūdz palīdzība, viņš nesaprot, kas ar viņu notiek. Visbiežāk tas atgadās, kad cilvēkam ir bijis kāds smags pārdzīvojums, zaudējums – prieka vairs nav un viņš sēro. Sēras nebeidzas un viņš pamazām ieslīgst depresijā, bet līdzcilvēki staigā garām, jo vienaldzība ir spilgta puķe un katrs ir pārņemts ar sevi.
Dziļā depresijā vairs nav spēka piecelties no gultas, pašam ir morālie pārmetumi, jo nav skaidrs, kāpēc nav spēka, kāpēc neko negribas un ir sajūta, ka lēnām mirsti – dziesti kā svece. Ir arī gadījumi, ka cilvēkam ir pārāk liela aktivitāte, ka viņš visu laiku ir trauksmes stāvoklī. Apātija vai pārmērīga aktivitāte ir vienkāršākās situācijas, kad var saprast, ka cilvēks ar kaut ko sevī netiek galā.
Kā pareizi rīkoties šajās situācijās līdzcilvēkiem?
Nepārmest, nekritizēt, mēģināt viņu saprast, izprast, aiziet kopā pie ārsta, palīdzēt spert pirmos soļus, lai cīnītos ar šīm sajūtām. Cilvēks, kurš to nav piedzīvojis, nevar iedomāties, cik svarīgi, ka ir kāds, kas tevi atbalsta. Vispirms jādodas pie ģimenes ārsta, kurš izvērtēs situāciju un nosūtīs pie vajadzīgā speciālista. Ja tiešām ir depresija, tad jāārstējas pie psihiatra, kas savukārt izvērtēs situāciju un nozīmēs ārstniecības kursu – visbiežāk tie ir medikamenti kopsolī ar psihoterapiju. Un nevajag baidīties no ārsta, jo psihe ir pārāk smalks mehānisms, tāpēc pret to jāizturas ļoti atbildīgi.
Vai ar psihoterapiju vien nepietiek, vai noteikti jālieto arī medikamenti?
Jāsaprot, ka tās ir hormonālas izmaiņas, tāpēc nepieciešami gan medikamenti, gan psihoterapija, jo tas ir saistīts ar bioķīmiju. Mūsu dvēseles dzīve ir pietiekami nozīmīga, lai tam pievērstu attiecīgu uzmanību. Ja cilvēkam sāp kāja vai galva, tad bez vilcināšanās dodas pie ārsta, bet, ja sāp dvēsele, tad mums tas nešķiet pārāk nozīmīgi. Jo ātrāk pamana problēmu un griežas pēc palīdzības, jo ātrāk ar to tiek galā.
Esam saistīti ar dzīvi un tās notikumi ietekmē mūsu garīgo veselību, un tas ir tikai normāli, ka ik pa brīdim ir kas jāpielabo.
Bet kā cīnīties ar rudens depresiju?
Ja runājam par tā saucamo rudens depresiju, tad tai patiesībā nav nekāda sakara ar depresiju, tā ir tikai depresīva sajūta, ko patiesībā paši spējam ietekmēt. Tai ir sezonāls raksturs un labāk to nepaspilgtināt, saucot par depresiju. Drīzāk var teikt, ka tie ir dvēseles gadalaiki, jo visam mūsu dzīvē ir kāds ritms, norises, sākums, beigas…
Kā cīnīties ar šīm depresīvajām sajūtām?
Pavasarī esam solījumu priekšā, jūtamies enerģijas pārpilni, vasarā sevi iztērējam, bet, tuvojoties rudenim, sajūtamies noguruši, kļūst tumšāks, sāk birt lapas… Tas vienlaikus ir arī kaut kā beigas, redzot, sajūtot rudeni, izjūtam beigu tuvumu. Ir cilvēki, kuriem šis vārds „beigas” slēpj sevī lielas bailes no nāves un dabas norises sāk personificēt, kā rezultātā pakļaujas pesimistiskām sajūtām un runām par depresiju. Bet patiesībā par daudz tam pievēršam uzmanību. Tas, kas notiek dabā, ir kaut kas tāds, ko nevaram ietekmēt, mainīt, bet varam ietekmēt paši savas sajūtas. Varam saskatīt to labo, kas notiek katra dzīvē, piemēram, mazbērna gaidīšana – tas ir kā solījums kaut kam jaukam, patīkamam. Tās var būt pat ļoti ikdienišķas lietas, tikai tās jāmāk saskatīt. Katram cilvēkam pašam jāpiestrādā, lai uzlabotu savu dzīves kvalitāti. Katru dienu, katru gadalaiku var izdzīvot ar konkrētiem priekiem. Katram cilvēkam ir kādi pienākumi, ja tos māk paveikt ar prieku, arī tas pozitīvi uzlādē. Depresīvā noskaņojumā iekrist ir viegli, jo visapkārt negatīvā ir ļoti daudz – mēs ātri varam nosaukt, kas ir slikts, bet kad jānosauc labais – jāsāk domāt. Labais vairosies, ja paši to vairosim, ja koncentrēsimies uz labo.
Vai pie mūsu gaušanās un nomāktības nav vainīgs arī saules trūkums?
Jā, mums pietrūkst saules, tās mums ir par maz, jo vasaras ir ļoti īsas. Šo situāciju nevaram mainīt, tāpēc pašiem jāmācās, kā uzlabot sajūtas, atslābināties. Un tie ir pozitīvi notikumi. Garu viegli ietekmēt, izmantojot maņas, tad to arī vajag darīt – kaut vai padomājam, ko un kā ēdam. Kā tiek noformēts ēdiens, vai tajā ir gana oranžo, dzelteno, sarkano dārzeņu… Krāsas vairo enerģiju, mēs to ieraugam un apēdam – jau labāk! No rīta jāpadomā, ko vilkt mugurā. Mums patīk tumšie toņi, jo sajūta, ka spilgtais ir priekš trakajiem. Bet, kāpēc nebūt nedaudz trakam? Nevajag jau daudz, kaut vai kādu aksesuāru – šallīti, cimdiņu, kaut ko no dzīvības krāsām, kas dod sajūtu, ka turies pretī tai pelēkajai fona dzīvei. Jāsaprot, ka maņas ir jātrenē, tās jābaro. Barību vajag ne tikai vēderam, bet arī acīm, ausīm, smaržai, taustei… tās prasa pēc uzmanības.
Par ikdienas paspilgtināšanu runāts daudz, vai cilvēki ieklausās, mācās?
Milzīgs sasniegums jau tad, ja kaut viens no desmit kaut ko izlasa un sadzird. Lasa jau visi, tikai daudzi neuztver informāciju. Runājot ar cilvēkiem, bieži viņi paši saprot, ka ir ieciklējušies uz negatīvo. Vispirms katram pašam jāmēģina tikt laukā no negatīvisma, saprast, kas palīdz, kas ieinteresē, kas uzmundrina.
Vaimanāšana atbalsojas un tad tiešām ir sajūta, ka viss ir slikti. Cilvēkam jāuzņemas atbildība, par pateiktajiem negatīvajiem vārdiem, kuri savukārt ražo negatīvu enerģiju, kuru mēs visi ieelpojam…
Jāmācās novērtēt to, kas mums ir, ko mēs varam izbaudīt, nevis bojāt savu dzīvi ar vaimanām. Ja ir divas rokas un kājas, vai nav skaisti, ka vari mizot kartupeļus!
