Polifarmācija jeb pārmērīga medikamentu lietošana sabiedrības novecošanās dēļ pēdējos gados kļūst arvien izplatītāka. Par polifarmāciju varam runāt, ja vienlaikus tiek lietoti pieci vai vairāk medikamenti. Jāatzīst, ka ne vienmēr to lietošana ir nepamatota, bet samērā bieži tā var izraisīt negatīvus rezultātus vai sliktu ārstēšanas efektivitāti.
Jāatceras, ka, pasliktinoties veselībai un pieaugot lietojamo zāļu skaitam,
palielinās arī zāļu mijiedarbības riski. Tā kā zālēm var būt atšķirīgi un sarežģīti lietošanas norādījumi, gados vecākiem cilvēkiem ir grūti izsekot visu zāļu lietošanas laikam un devām. Līdz ar to rodas iespējas patvaļīgai devu maiņai, neievērojot lietošanas laikus, vai kādu medikamentu lietošanas pārtraukšanai. Jāpievērš uzmanība, ka tieši šajā grupā fizioloģisko pārmaiņu dēļ biežāk rodas zāļu izraisītas blaknes.
Tāpēc viens no svarīgākajiem polifarmācijas un tās izraisīta riska mazināšanas priekšnoteikumiem ir veiksmīga komunikācija starp pacientu un veselības aprūpes speciālistu.
Nereti ārsti pievērš uzmanību zālēm, kas saistītas ar slimību, par kuras ārstēšanu viņi ir tieši atbildīgi, nevis iedziļinās visu pacienta lietoto zāļu sarakstā. Tāpat arī bieži tiek ignorēta uztura bagātinātāju lietošana un to iespējamā mijiedarbība ar recepšu un bezrecepšu zālēm, kas var izraisīt būtiskas blaknes un ietekmēt zāļu iedarbību. Tāpēc ārsti un farmaceiti jāinformē ne tikai par zālēm, bet arī ar regulāri lietotiem uztura bagātinātajiem.
Par tipiskām uzskatāmas šādas ārsta un pacienta komunikācijas nepilnības:
- Netiek sniegta precīza informācija par iepriekš (pašreiz) lietotajām zālēm;
- Netiek sniegta informācija ārstam par izmaiņām zāļu lietošanas režīmā/zāļu lietošanas pārtraukšanā;
- Netiek informēts ārsts par nozīmēto zāļu nelietošanu;
- Pacients nav informēts par nozīmēto zāļu biežākajām blakus parādībām;
- Pacients nav informēts par vairāku vienlaicīgi izrakstīto zāļu savstarpējību, savietojamību u.c.
Polifarmācija rodas, ja vecāka gadagājuma cilvēkam ir vairākas hroniskas veselības problēmas. Šie veselības stāvokļi var būt artrīts, astma, hroniska obstruktīva plaušu slimība, koronārā sirds slimība, depresija, cukura diabēts un/vai hipertensija.
Farmaceitu padomi, kā novērst potenciāli bīstamo problēmu:
- Savu iespēju un zināšanu robežās sniegt ārstam un farmaceitam informāciju, kas nepieciešama ārstēšanas nodrošināšanai: par ārstēšanas laikā notikušajām veselības stāvokļa izmaiņām; par visām zālēm un uztura bagātinātājiem, ko pacients lieto.
- Izveidojiet zāļu sarakstu ar visiem saviem medikamentiem, tostarp vitamīniem un uztura bagātinātājiem, un ņemiet to līdzi, apmeklējot ārstu vai aptieku.
- Vaicājiet farmaceitam! Farmaceiti ir informēti par zāļu mijiedarbību, taču viņi to var darīt tikai tad, ja viņiem ir visa jūsu sniegtā informācija par zālēm. Pērkot zāles, parādiet visu recepšu/zāļu sarakstu. Tas ir īpaši svarīgi, ja jūs saņemat zāles no vairāk nekā vienas aptiekas.
Ko jautāt ārstam un farmaceitam par zālēm?
- Vai ir pieejamas kādas lētākas zāles ar šo pašu aktīvo vielu?
- Kā šīs zāles iedarbojas? Vai tās izārstēs mani vai atvieglos simptomus?
- Kādas ārstēšanās alternatīvas pastāv vēl bez zāļu lietošanas?
- Kad jālieto šīs zāles?
- Vai drīkst lietot šīs zāles vienlaicīgi ar citām? Vai drīkst lietot alkoholu? Vai ir kādi ēdieni, no kuriem vajadzētu izvairīties? Vai drīkst vadīt mašīnu?
- Cik ilgi jālieto šīs zāles? Vai drīkst pārtraukt zāļu lietošanu, ja man kļūst labāk?
- Kādas ir šo zāļu biežāk sastopamās blakusparādības? Vai var būt kādas reti sastopamas nopietnas blakusparādības? Ko man darīt, ja pamanu blakusparādības?
- Ko darīt, ja izlaista zāļu deva?
- Kā uzglabāt šīs zāles?
Būtiskākās medikamentu lietošanas kļūdas
Veiksmīgai slimības ārstēšanai ļoti būtiska ir pareiza diagnozes noteikšana un terapijas izvēle. Taču tas vēl negarantē efektīvu izārstēšanos. Svarīgi ir nepieļaut tā saucamās (t.s.) zāļu lietošanas kļūdas. Pēc farmaceitu novērojumiem, viena no biežāk pieļautajām kļūdām ir t.s. pārāk maza deva.
Lai zāļu viela spētu iedarboties, tai organismā jāsasniedz zināma koncentrācija, bet dažādu faktoru ietekmē tas var arī nenotikt un gaidāmais efekts izpalikt. Šī efektīvā koncentrācija netiek sasniegta gan tad, ja lietotā zāļu deva neatbilst konkrētajam pacientam, gan tad, ja medikamenta deva ir šķietami pareiza, bet tiek pieļautas kļūdas lietošanas režīmā vai darbojas kādi citi traucējoši faktori. Nereti vainojama ir arī paša pacienta rīcība. Visos šajos gadījumos praktiski zāles tiek lietotas veltīgi.
Neefektīva deva
Viena un tā pati medikamenta deva nevar būt efektīva visiem slimniekiem. Bieži vien, uzsākot ārstēšanu, ir grūti paredzēt, cik liela deva būs nepieciešama, lai panāktu rezultātu. Ja jāuzsāk ilgstoša medikamenta lietošana, nepieciešams ne tikai regulāri lietot medikamentu, bet arī pārbaudīt medikamenta lietošanas rezultātu. Piemēram, asinsspiediena mazināšanai paredzētā medikamenta deva var pārāk vāji mazināt spiedienu. Šādos u.c. gadījumos ārsta ziņā būs medikamenta vai tā devas maiņa.
Neregulāra zāļu lietošana
Hroniskām slimībām nereti raksturīga viļņveidīga gaita – saasinājuma periodi mijas ar slimības atkāpšanās (remisijas) periodiem. Tā rezultātā var rasties maldīgs priekšstats, ka medikamentu var lietot mazākā devā, lietot retāk vai nelietot nemaz. Nereti šādai medikamentu lietošanai nav medicīniska pamatojuma. Šāda veida kļūdu var viegli pieļaut, piemēram, astmas pacienti. No simptomiem brīvajā periodā var šķist, ka medikamentu lietošana nav nepieciešama. Diemžēl slimība šādā gadījumā atgriežas jau ar spēcīgu uzliesmojumu, kurš slikti pakļausies ārstēšanai.
Pārāk reta zāļu lietošana
Visbiežāk terapijas rezultātā nepieciešams panākt nepārtrauktu zāļu klātbūtni organismā. Piemēram, ir ārkārtīgi svarīgi, lietojot antibiotikas, nepieļaut tādus momentus, kad cilvēka organismā iepriekšējā deva ir jau beigusi darboties, bet jauna vēl nav ieņemta. Tas var ne tikai paildzināt saslimšanu, bet arī ļaut attīstīties rezistentiem mikroorganismiem, kas vairs nereaģēs uz antibiotiku lietošanu. Šādas rezistentas infekcijas būs ārkārtīgi grūti ārstējamas. Ja ārsts nozīmējis antibiotikas lietot biežāk nekā 1 reizi dienā, jāseko tam, lai devas tiktu ieņemtas ar atbilstošu laika intervālu (2x dienā – ik pa 12h, 3x dienā – ik pa 8h utt.).
Zāļu mijiedarbība – mazinās zāļu iedarbība
Arī zāļu savstarpēja mijiedarbība vai mijiedarbība ar uzturu var būt par iemeslu, kāpēc organismā nenonāk pietiekoši daudz zāļu vielas. Viena no visbiežākām kļūdām ir dzelzs preparātu lietošana kopā ar uzturu. Šos medikamentus lieto dzelzs deficīta un anēmijas ārstēšanā. Ja tos lieto kopā ar ēdienu, uzsūksies tikai 40–50% devas! Uzskata, ka šos medikamentus lietojot kopā ar uzturu, praktiski nav iespējams panākt vajadzīgo rezultātu. Līdzīgi medikamentu uzsūkšanos var apdraudēt arī antacīdi, ko lieto kuņģa skābes neitralizēšanai un aktivētā ogle.
Nepareiza zāļu uzglabāšana
Visbiežāk problēmas rada tieši īpašos apstākļos glabājami medikamenti. Piemēram, stenokardijas lēkmju novēršanai paredzētais nitroglicerīns ir glabājams tikai oriģinālajā iepakojumā – tumšā stikla traukā, izvairoties no augstas temperatūras un gaismas. Arī lietošanas termiņš pēc trauka atvēršanas ir ierobežots. Pat paņemot tableti pirkstos, tā pamazām sāk zaudēt savu efektivitāti. Ja pacientu piemeklē stenokardijas lēkme, nepieciešama operatīva nitroglicerīna lietošana. Ja tabletes nepareizas glabāšanas rezultātā ir kļuvušas neefektīvas un stenokardijas lēkme netiek laicīgi novērsta, var attīstīties infarkts. Starp sarežģīti glabājamiem medikamentiem jāmin arī insulīns, kuru izmanto cukura diabēta terapijā.
Citi faktori
Tāpat svarīgs ir arī pareizs lietošanas veids – īpaši tas attiecas uz medikamentiem, kuru ievadīšanai nepieciešams apgūt tehniku (piemēram, astmas inhalatori, insulīna pilnšļirces u.c.). Efekta nodrošināšanai ļoti nozīmīga ir pietiekoši ilga medikamentu lietošana, īpaši svarīgi būtu nesaīsināt nozīmēto, piemēram, antibiotiku kursu.
