Līvānu “Centra aptiekas” vadītāja Velta Vēvere zina trīs vaļus, kas ir sekmīga aptiekas darba pamatā.
Līvāni ir skaista, neliela pilsēta, kuru rotā divas upes – Daugava un Dubna. Agrāk bijusi liels rūpniecības centrs, nu diemžēl kļuvusi pavisam klusa. Iedzīvotāju skaits ar katru gadu samazinās, turklāt uz jauno un darba spējīgo cilvēku rēķina. Tātad Līvāni kļūst arvien «vecāki», un, kā zināms, veci ļaudis slimo vairāk. Aptiekai tādējādi ir milzīga nozīme,
un tā, kurai pašlaik ir Līvānu “Centra aptiekas” vārds, pilsētā atrodas jau no 20. gadsimta sākuma, turklāt pati ēka ir celta tieši šim nolūkam. Ceļš šurp iestrādāts vairākām līvāniešu paaudzēm, tāpēc man nekad nav bijis tādas domas aptieku pārvietot. Ne velti daudzi apmeklētāji to dēvē par «galveno» vai par «veco» aptieku, un mēs cenšamies šo uzticību un labo vārdu godam attaisnot. Manuprāt, aptiekas darba pamatā ir trīs vaļi: farmaceita mīlestība uz savu profesiju, liela līdzcietība pret aptiekas apmeklētājiem, kuri, kā likums, nāk, kad radies grūts brīdis un vajadzīga palīdzība, un visbeidzot – sapratne aptiekas kolektīvā. Domāju, Līvānu “Centra aptiekai” izdevies to radīt un uzturēt. Par savu darba kolektīvu droši varu teikt – mums visām profesija nav izvēlēta nejauši, bet tas ir bijis mērķtiecīgs solis. Cilvēki te strādā jau daudzus gadus. Piemēram, mūsu zāļu fasētājai šī ir vienīgā darbavieta, kurā nostrādāti 50 gadi, un viņa joprojām vēlas būt mūsu vidū, jo nespēj iedomāties savu dzīvi bez aptiekas! Protams, nemitīgi ir jāpaaugstina kvalifikācija un čakli jāmācās, un mēs to no sirds cenšamies darīt. Laba kolektīva pazīme noteikti ir tradīcijas – mums tie ir kopā svinēti svētki. Katru gadu kopīgi pavakarējām, Jaungadu sagaidot, un noteikti atceramies savus jubilārus un
gaviļniekus. Lai arī apsveikums un maza maltīte aizņem īsu brīdi, taču tas ir jauks uzmanības apliecinājums. Kas atšķir mazpilsētas un lielpilsētas aptieku? Mazpilsētā farmaceitam, strādājot ar konkrētu pacientu loku, ir milzīga nozīme, jo visbiežāk apmeklētājs nāk pie konkrēta darbinieka – te mēs visi viens otru pazīstam. Ja vien farmaceits kādam ieteicis zāles, kas palīdzējušas, vai pratis pacietīgi uzklausīt, tad turpmāk arvien tiek meklēts tieši viņa padoms. Diemžēl mūsdienās tādu brīžu, kad farmaceitam «jāpiestrādā» arī par psihologu, kļūst arvien vairāk, jo aizvien biežāk ļaudis
nāk parunāties un izstāstīt savu sāpi. Taču aptiekas darbiniekam tā ir dubultslodze, jo dažkārt dienas laikā jāsadzird tik daudz bēdu, ka beigu beigās tev pašam sevis vairs nepietiek un vakaros citu nelaimes gulstas kā smaga nasta plecos. Ar to jārēķinās un jāprot tikt galā, tādēļ pēc grūtas darbadienas sportojam, vingrojam vai ļaujamies kādam citam vaļaspriekam, piemēram, dodamies uz teātri. Nākamajā rītā atkal esam gatavas darbam! Gatavība līdzcietībai mūs,
aptiekā strādājošos, atšķir. Tāpēc jau farmaceita profesija netiek tik vienkārši izvēlēta. Ja cilvēkā nav līdzcietības, viņš šo darbu nedara. Tik vienkārši.
