Mēs pierodam pie domas, ka ārsta nozīmētas zāles ir kā pastāvīgs dzīves pavadonis – ja sācis, tad turpini. Taču patiesībā laba ārstēšana nozīmē ne tikai laikus nozīmēt medikamentus, bet arī regulāri izvērtēt, vai tie joprojām ir vajadzīgi. Tieši šeit nozīmīga ir depreskribēšana (no angļu valodas “deprescribe” – pārtraukt iepriekš izrakstītu zāļu lietošanu) – pārdomāta un plānota zāļu devu mazināšana vai atcelšana, kas palīdz saglabāt veselību un dzīves kvalitāti.
Depreskribēšana ir ārsta vadīts, pakāpenisks process, kura mērķis ir uzlabot dzīves kvalitāti un samazināt riskus – nevis nejauša zāļu lietošanas pārtraukšana. Tā kļūst arvien svarīgāka hronisku slimību aprūpē, jo gadiem ilgi lietoti medikamenti nereti sāk radīt vairāk problēmu nekā sniegt ieguvumu.
Arī aptiekās bieži redzam, ka cilvēki turpina lietot zāles, kuru sākotnējais iemesls sen zudis. Tāpēc regulāra zāļu saraksta inventarizācija ir tikpat svarīga kā profilaktiskās veselības pārbaudes.
KĀ NOTIEK DEPRESKRIBĒŠANA?
Parasti tā notiek pakāpeniski – soli pa solim:
- Identificēt – atpazīt zāles, kurām vairs nav aktuālas indikācijas vai kuras rada nesamērīgas blaknes.
Piemēram, cilvēks turpina lietot kuņģa zāles jau vairākus gadus, lai gan dedzināšanas sajūtas vairs nav.
2. Prioritizēt – izlemt, ar kurām sākt. Vispirms pārskata tās, kas rada lielākos riskus vai ir vismazāk nepieciešamas.
Piemēram, nomierinošās tabletes izraisa miegainību dienas laikā, tāpēc ārsts iesaka sākt ar to pārskatīšanu.
3. Titrēt – pakāpeniski mazināt devu, vajadzības gadījumā aizstājot ar drošāku alternatīvu vai nemedikamentozu risinājumu.
Piemēram, nomierinoša tablete tiek dalīta uz pusēm, bet pirms gulētiešanas tiek ieteikti mierīgi rituāli, lai uzlabotu iemigšanu un miega kvalitāti.
4. Novērot – sekot rezultātam, piemēram, asinsspiedienam, cukura līmenim un pašsajūtai, un atbilstoši kopā ar ārstu pielāgot plānu.
Piemēram, asinsspiediens tiek mērīts katru rītu un pierakstīts, lai ārsts varētu izvērtēt jaunās devas piemērotību.
KAD DEPRESKRIBĒŠANA VAR BŪT ĪPAŠI NODERĪGA?
Miega un nomierinošie līdzekļi
Ilgstoši lietoti (īpaši senioriem) tie palielina nokrišanas risku, atmiņas traucējumus un pastiprinātu miegainību dienas laikā. Tāpēc parasti iesaka pakāpeniski mazināt devu, vienlaikus ieviešot miega higiēnu: iet gulēt vienā laikā, nelietot telefonu vismaz 30 minūtes pirms miega, ierobežot ekrānu lietošanu vakarā u.c.
Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NSPL)
Tie mazina sāpes (piemēram, diklofenaks), taču var kairināt kuņģa gļotādu, palielināt asiņošanas risku, kā arī ietekmēt asinsspiedienu un nieru darbību. Ja sāpju iemeslu izdodas atrisināt (piemēram, pēc locītavas protezēšanas) vai sāpes iespējams mazināt ar citiem līdzekļiem, priekšroka dodama drošākām alternatīvām – fizioterapijai un dzīvesveida izmaiņām un regulārām kustību aktivitātēm – nevis ilgstošai NSPL lietošanai.
Protonu sūkņa inhibitori (PSI)
Šīs zāles parasti tiek nozīmētas pamatoti – piemēram, dedzināšanas, kuņģa čūlas vai skābes atvilņa ārstēšanai (visbiežāk lietotie – omeprazols vai pantoprazols), taču nereti tās turpina lietot gadiem ilgi, pat ja sākotnējais iemesls vairs nav aktuāls. Pēc akūtā perioda daudzos gadījumos iespējams pāriet uz zemāku devu, lietot zāles tikai pēc vajadzības vai pilnībā atcelt. Īstermiņā PSI uzskatāmi par drošiem, taču ilgtermiņā var rasties riski – piemēram, kalcija un B12 vitamīna deficīts, osteoporozes un infekcijas riski. Tāpēc pat starptautiskās vadlīnijas iesaka regulāri izvērtēt PSI lietošanu un depreskribēt, ja tas ir iespējams.
Antidepresanti un antipsihotiskie līdzekļi
Dažkārt šīs zāles ar laiku vairs nav nepieciešamas, īpaši tad, ja sākotnējais stāvoklis ir stabilizējies un cilvēks jūtas labi. To atcelšana notiek lēni, pakāpeniski un vienmēr ārsta uzraudzībā, rūpīgi sekojot līdzi simptomiem un pašsajūtai.
Ilgtermiņa profilakses zāles cienījamā vecumā
Ja galvenais aprūpes mērķis ir komforts un laba pašsajūta, profilaktisko zāļu (piemēram, atorvastatīnu holesterīna līmeni pazemināšanai) lietošanas nepieciešamību var pārvērtēt kopā ar ārstu. Vai sagaidāmais ieguvums patiešām atsver blakņu risku? Atbilde būs katram individuāla, tāpēc svarīga ir atklāta un godīga saruna ar ārstu.
Cukura diabēta un asinsspiediena terapija
Ārstēšanas mērķis vienmēr jānosaka individuāli. Dažiem būs izvirzīti mērenāki mērķa rādītāji, ņemot vērā vecumu, blakusslimības. Pārāk strikti mērķi var radīt hipoglikēmiju vai bīstamus kritienus. Tāpēc dažkārt vienkāršāka zāļu shēma ar mēreniem mērķiem ir drošāka un praktiskāka.
PRAKTISKI PADOMI
- Nekad nepārtrauciet zāļu lietošanu patstāvīgi. Vispirms pārrunājiet ar ārstu vai farmaceitu.
- Veiciet zāļu inventarizāciju vismaz reizi gadā – pārskatiet ne tikai recepšu, bet arī bezrecepšu zāles un uztura bagātinātājus.
- Uzdodiet sev jautājumus: Kāpēc lietoju šīs zāles? Cik ilgi? Kā zināšu, ka varu samazināt vai atcelt?
- Vienkāršāk ir drošāk. Jo saprotamāks un īsāks lietošanas grafiks, jo mazāk kļūdu un nevēlamu blakņu.
Atceries!
Depreskribēšana nav taupīšana uz veselības rēķina. Tā ir rūpīga, uz pierādījumiem balstīta aprūpe, kurā zāles pielāgo cilvēkam, nevis otrādi. Medikamenti visbiežāk nav paredzēti uz mūžu – tie jāpielāgo cilvēka vecumam, veselībai un viņa paša mērķiem konkrētajā dzīves posmā.
