Smēķēšana un tās kaitīgums

Smēķēšana ir galvenais nāves cēlonis Eiropas Savienībā (ES). Sabiedrība arvien vairāk apzinās smēķēšanas kaitīgās sekas. Tāpēc Veselības ministrija veic pasākumus, lai atturētu iedzīvotājus no smēķēšanas, pasargātu viņus no tabakas dūmiem, palīdzētu smēķētājiem atmest šo ieradumu, kā arī ierobežotu tabakas reklāmu un pārdošanu.

Vēsturiski, smēķēšanas izcelsme meklējama Ziemeļu un Dienvidu Amerikā, kas ir tabakas auga dzimtene. Tabaka ir lapu augs, kas pārstrādes procesā iegūst jaunu formu dažādu tabakas produktu veidolā. Izplatītākie no tiem ir cigaretes, košļājamā un šņaucamā tabaka, kā arī aromatizētā tabaka, kas tiek smēķēta ūdenspīpē. Visu veidu tabakas produkti kā cigaretes, cigāri, košļājamā, šņaucamā tabaka satur nikotīnu, kas ir atkarību izraisoša viela. Nikotīns ir arī galvenā sastāvdaļa elektroniskajās cigaretēs, kur tas ir pievienots cigarešu kapsulas (kārtridža) šķidrumam. Nikotīns lietotāja organismā rada patīkama satraukuma sajūtu, ko izraisa ķīmiskas vielas, kuras stimulē centrālo nervu sistēmu. Patīkamajai sajūtai izzūdot, iestājas depresijas stāvoklis un nogurums, liekot lietotājam atkārtoti uzņemt nikotīnu. Pēc starptautiskā žurnāla Lancet publicētajiem datiem, lielāku psiholoģisko atkarību nekā nikotīns izraisa vienīgi heroīns un kokaīns.

Lai gan nikotīns rada atkarību no smēķēšanas, cilvēku priekšlaicīgas nāves izraisītājs ir ķīmisko vielu kokteilis jeb tabakas degšanas blakusproduktu ieelpošana. Tabakas dūmi satur vairāk nekā 4000 ķīmisko vielu, kādēļ tabakas izstrādājumu smēķēšana ir pielīdzināma ķimikāliju ražotnei.

Smēķēšanas radītai ietekmei uz veselību ir akumulatīva ietekme uz smēķētāja organismu, kas nozīmē, jo ilgstošākā laika periodā un daudzumā tiek smēķēts, jo lielāks ir organismam radītais kaitīgums.

Nikotīna atkarības process

Saskaņā ar SSK-10 (Starptautiskā slimību klasifikācija) atkarība pastāv, ja raksturīgas trīs vai vairākas no sekojošām pazīmēm:

  • Stipra vēlēšanas vai kompulsīva tieksme smēķēt;
  • Grūtības kontrolēt smēķēšanas biežumu un intensitāti;
  • Raksturīgs fizioloģisks abstinences stāvoklis un simptomi (slikta dūša, vemšana, garastāvokļa svārstības) tad, kad tiek pārtraukta smēķēšana vai tā tiek samazināta;
  • Raksturīga tolerance pret uzņemto nikotīna daudzumu (uzsākot pirmoreiz smēķēšanu), tādejādi tiek pakāpeniski smēķēts biežāk un intensīvāk (vairāk cigarešu).
  • Tiek turpināta smēķēšana, neskatoties uz skaidri redzamām vai/ un zināmām sekām, ko tā nodara.
  • Atkarības pamatā ir trīs fāzes:
  • Izmaiņas domāšanas procesā;
  • Izmaiņas cilvēka reakcijā uz dažādām dzīves grūtībām, problēmām, kā arī attiecībās ar citiem cilvēkiem;
  • Lietotāju fiziskais un garīgais stāvoklis kļūst nekontrolējams. 

Atkarības veidošanās sākumposmā cilvēks izjūt vajadzību pēc sociāla un emocionāla atbalsta, tādēļ bieži izmanto smēķēšanu, lai to iegūtu. Cilvēks īslaicīgi jūtas labāk, kamēr smēķēšana kompensē emocionālās vajadzības. Nonākot nepatīkamā situācijā (emocionālā, sociālā vai fiziskā), smēķēt uzsākušais sniedzas pēc cigaretes, lai tiktu galā ar diskomfortu. Šis emociju pārvaldīšanas mehānisms ilgtermiņā vada atkarību. Cilvēkam sāk likties, ka smēķēšana ir nepieciešama, lai kontrolētu savas emocijas. Pati cigarešu smarža vien atgādina smēķētajam mierinājuma sajūtu un izraisa trauksmi, līdz vēlme pēc cigaretes netiek apmierināta un netiek uzsmēķēts.

Visbeidzot, smēķēšana kļūst fiziski nepieciešama, jo organisms kļūst atkarīgs no nikotīna. Laika gaitā rodas tolerance pret nikotīnu, kas rada nepieciešamību pēc arvien lielākas devas – organisms pierod pie uzņemtā nikotīna daudzuma, tādēļ lai gūtu labsajūtu ir nepieciešama arvien lielāka deva.