Pacienta līdzestības nozīme ārstēšanās procesā

Lai pacienta ārstēšana būtu veiksmīga, nepietiek ar pareizas diagnozes noteikšanu, atbilstošu medikamentu kursu vai operāciju, ļoti būtiska šī procesa veiksmīgam rezultātam ir tieši pacienta līdzestība.

Pacienta līdzestība ietver pacienta, farmaceita un ārsta savstarpējo sadarbību un pacienta apzinīgumu, ievērojot atveseļošanās plānu un ārsta vai farmaceita dotās norādes. Īpaši svarīga ir pacienta izpratne par to, kādēļ medikaments ir jālieto.

Pētījumu rezultāti liecina, ka vairums pacientu neapjauš līdzestības nozīmīgumu atveseļošanās procesā, tikai 59,4 % aptaujāto lieto medikamentus tā, kā to ir norādījis ārsts. 94,2 % no visiem aptaujātajiem respondentiem ir gadījies kādreiz aizmirst iedzert kādu no medikamentiem, un galvenais iemesls tam ir bijis pacienta aizmāršība. Pētījumos atklājās, ka līdzestības trūkums ir novērojums visu vecumu pacientu vidū un neatkarīgi no finansiālā stāvokļa vai izglītības. Maznodrošināts cilvēks neiegādājas zāles naudas trūkuma dēļ, savukārt turīgs cilvēks iegādājas visas zāles, bet daļu nelieto.

Līdzestība ir viens no svarīgākajiem daudzu slimību veiksmīgas kontroles faktoriem, kas nozīmē:

  • zāļu regulāra un pareiza lietošana/ievadīšana atbilstoši ārsta norādēm – katru dienu noteiktā laikā un apmērā, neizlaižot nevienu devu;
  • sistemātiskus ārsta apmeklējumus un regulāras pārbaudes;
  • izpratne par terapijas nozīmi un sekām, kādas var rasties, pārtraucot ārstēšanu, veicot to nesistemātiski vai patvaļīgi koriģējot devas un terapijas plānu.

Diemžēl nepietiekama pacientu līdzestība ir viens no galvenajiem iemesliem, kas būtiski traucē teju visu hronisku slimību efektīvu kontroli.  Dažādi pētījumi liecina par atšķirīgu līdzestības pakāpi; robežās no 30% līdz 70%. Amerikas Medicīnas asociācijas mājaslapā* un žurnālā JAMA kā galvenie nelīdzestības iemesli tiek minēti:

  • bailes – pacientiem var būt bail no iespējamām blaknēm. Iespējams, ka blaknes ir bijušas citam pacientam, kas lietojis tās pašas vai līdzīgas (pēc izskata!) zāles, vai arī netiešā saziņā (sociālajos tīklos) ir izplatīts uzskats, ka šīs zāles ir izraisījušas problēmas;
  • izmaksas – lielai daļai pacientu zāļu iegāde nav pirkumu prioritāte, īpaši mazturīgiem cilvēkiem;
  • izpratnes trūkums – pacienti var nesaprast zāļu nepieciešamību, blakusparādību raksturu vai laiku, kas vajadzīgs ārstniecības rezultātu noskaidrošanai. Tas īpaši attiecas uz hroniskiem pacientiem, jo nav saprotama zāļu ikdienas lietošana kāda riska novēršanai;
  • tūlītējas uzlabošanās neesamība – tā parasti izraisa priekšlaicīgu zāļu lietošanas pārtraukšanu;
  • polipragmāzija jeb pārāk daudz vienlaikus izrakstītu medikamentu – jo lielāks ir dažādu izrakstīto zāļu skaits un jo lielāks zāļu lietošanas biežums, jo lielāka iespēja, ka pacients būs zāļu lietošanai nelīdzestīgs;
  • simptomu trūkums – pacienti, kuri nejūt pārmaiņas pašsajūtā vai veselības stāvoklī, uzsākot vai pārtraucot zāļu lietošanu, nereti nesajūt iemeslu zāles lietot;
  • raizes – biežāk bažas par iespējamu atkarību no zālēm;
  • depresija – depresijas pacienti bieži izvairās no zālēm citu slimību ārstēšanai;
  • neuzticība – pacienti mēdz būt aizdomīgi par sava ārsta motīviem konkrētu zāļu izrakstīšanā. To nosaka plašsaziņas informācija par farmācijas uzņēmumu mārketinga centieniem, kas, iespējams, ietekmē ārstu zāļu izrakstīšanas paradumus.

No nelīdzestības pret zāļu lietošanu un režīma neievērošanu mirst desmitkārt vairāk nekā no slepkavībām un nelaimes gadījumiem kopā

Netieši aprēķini liecina, ka Eiropas Savienībā katru gadu 12–30% jauno recepšu nekad netiek izpirktas, pacienti pilnībā neizlieto zāles aptuveni 50% gadījumu, bet vienlaikus 300 000 cilvēku mirst no ārstējamām slimībām, jo viņi precīzi un adekvāti nelieto zāles. Vairāk nekā puse no šiem pacientiem ir hipertensijas pacienti, kas zāles lietojuši neregulāri asinsspiediena mazināšanai, kas novedis līdz insultam vai kardiālai katastrofai. Attiecībā uz hipertensiju lielākajai daļai nelīdzestīgo pacientu galvenā problēma ir problemātiskā attieksmē pret šo zāļu lietošanas devām un laiku, nevis izmaksas.

Nepazinātais un apzinātais līdzestības trūkums

Var izdalīt divus līdzestības trūkuma veidus – neapzinātu (jeb nejaušu) un apzinātu (tīšu). Neapzināta jeb “neizglītotās”  NE – līdzestību visbiežāk rada situācija, kad komunikācija starp pacientu un ārstu nav bijusi īsti skaidra un precīza vai pacients bez apzināta nodoma neievēro ārsta norādījumus un terapijas plānu. Dažkārt par iemeslu var būt arī aizmāršība, aizņemtība vai disciplīnas trūkums. Nereti pacienti pat pēc vairākkārtēja skaidrojuma, kas jebkuram speciālistam ir iegūlies galvā kā skaitāmpantiņš, nevar precīzi atkārtot, kas un kā viņiem jādara. Risinājums – pacientiem jāuzdrīkstas ārstam vairākas reizes pārvaicāt, kamēr viss top skaidrs. Un atbildēt uz ārsta jautājumu, vai sapratāt, ar jā tikai tad, kad patiešām viss līdz sīkākajai detaļai ir izprasts.

Savukārt apzināta jeb “gudrā” NE-līdzestība vērojama tad, ja pacients skaidri saprot un apzinās, kas un kāpēc viņam jādara, bet dažādu motīvu vadīts tā nerīkojas. Pētījumi liecina, ka to var veicināt kļūdaini pacienta priekšstati vai pieņēmumi kā par pašu slimību (tās smaguma pakāpi, ilgumu, cēloņiem un sekām), tā par terapijas ieguvumu un risku attiecību. Šo NE-līdzestības veidu raksturo pacienta tieksme samazināt vai nu medikamentu lietošanas biežumu, vai to devas un skaitu līdz, viņaprāt, atbilstošam vai nepieciešamam apmēram. Dažkārt pacienti mēdz pārtraukt terapiju vispār, uzskatot to par maz iedarbīgu, nevajadzīgu vai pat kaitīgu. Šāda attieksme noved pie tā, ka, saskaņā ar dažādiem pētījumiem, tikai aptuveni 50% gadījumu hronisko slimību pacientu lietotās medikamentu devas nodrošina terapeitisko efektivitāti.

Ko mācīt un ko ieteikt nelīdzestīgiem pacientiem

  • ja pacients kaut ko nesaprot par zāļu lietošanu, laiku un devām, par blaknēm, jālūdz palīdzība ārstam vai farmaceitam;
  • pacientam, kam varētu būt grūtības izprast ārstu vai farmaceitu, dodoties pie ārsta vai farmaceita, jāņem līdzi draugs, rads vai mīlēts cilvēks, kas var ieklausīties, palīdzēt un pierakstīt;
  • aptiekās ir pieejami tablešu konteineri. Var iegādāties tādu, kam ir sadaļas katrai nedēļas dienai un konkrētai diennakts stundai;
  • labs ieradums ir izveidot savu zāļu kalendāru;
  • jāpastāsta ārstam par finansiālām problēmām (nespēju samaksāt par recepšu medikamentiem) – ārsts izrakstīs ģenēriskas zāles vai, iespējams, atradīs citus ieteikumus, piemēram, dažas farmācijas kompānijas piedāvā atbalsta programmas;
  • var ieviest zāļu ieņemšanas atgādinājumu aplikāciju viedtālrunī.

Pacientam, izejot no ārsta kabineta, būtu jāsaprot, ka viņa veselības stāvoklis lielā mērā ir paša rokās.

Papildu informācija:

 www.arstubiedriba.lv

*8 reasons patients don’t take their medications. 2015, October 16, Staff News Writer. American Medical Association. https://www.ama-assn.org/delivering-care/patient-support-advocacy/8-reasons-patients-dont-take-their-medications