Mazsalacas aptiekas vadītāja svin 75 gadu jubileju

Saulainā un siltā septembra dienā Mana Aptieka Mazsalacas aptiekas vadītāja Rita Lauzne svinēja savu 75. dzimšanas dienu. Šis gads vadītājai ir jubileju gads, jo martā apritēja 50 gadi kopš darba gaitu uzsākšanas Mazsalacas aptiekā. 

Mazajai Ritai, kura piedzima Valgā, bet mācījās Valkas 1. vidusskolā, skolas gados ļoti interesēja ķīmija un botānika. “Tajos gados vārdu “farmakoloģija” pat dzirdējusi nebiju, jo uzaugu laukos,” smaidot atzīst gaviļniece. Tā kā jau tad Rita bija samērā aktīvs bērns, viņa darbojās ķīmijas pulciņā, piedalījās dažādos konkursos. Lai gan ģimenei ar medicīnu nebija nekādas saistības, Ritu jau agrā bērnībā fascinēja aptiekas nedaudz mistiskā aura. Tā kā tolaik daudzus medikamentus gatavoja uz vietas aptiekā, tad pulverīšu svēršana, mērīšana un dažādu šķidrumu jaukšana radīja apbrīnu un interesi. Tāpēc visnotaļ loģiski, ka pēc vidusskolas absolvēšanas Rita devās uz Rīgas medicīnas institūtu (Rīgas Stradiņa universitāte), lai studētu farmāciju. Tieši viņas kurss bija kļuvis par eksperimentālo, tāpēc mācības nācies apgūt 4,5 gados piecu gadu vietā. Lai gan studijas bija samērā grūtas, Rita ar visu lieliski tika galā un februārī svinēja izlaidumu. Martā viņa jau devās apskatīt savu iespējamo darba vietu Gulbenē. Noskaidrojās, ka farmaceite nepieciešama nevis Gulbenē, bet Litenē, kur tika plānots celt jaunu aptieku. Tas gan jauno speciālisti nedaudz sabaidīja, jo kas gan viņa par padomdevēju aptiekas celtniecībā. Vēršoties Galvenajā aptieku pārvaldē ar lūgumu izskatīt iespēju strādāt kur citur, Rita saņēma norīkojumu uz Mazsalacas aptieku. Nu jau 50 gadi aiztecējuši – strādājot vienā darba vietā, vienā pilsētā, kur gan vīrs satikts, gan divi braši dēli uzaudzināti, kuri Ritas kundzei dāvājuši piecus mazbērnus. “Gājis šajos gados gan visādi,” nedaudz skumji nosaka aptiekas vadītāja. Viņas lielākais pārdzīvojums bijis, kad 1994. gadā nācās atstāt vecās un ierastās aptiekas telpas, lai pārceltos uz citām, bet nu jau arī tas rūgtums sen aizmirsies. 1995. gadā aptieka kļuva par viņas īpašumu, kuru nu plāno nodot savai mazmeita Elzai. Par saviem mazbērniem Ritas kundze stāsta ar īpašu degsmi, jo piedalās to dzīvēs – kopīgi priecājas par veiksmēm un sasniegumiem. Tomēr, kad saruna nonāk līdz Elzai, acis iemirdzas īpaši spoži un kā tad ne, jo beidzot ir kāds, kam patīk un interesē farmācija un ir gatavs sekot Ritas kundzes pēdās. Sākumā gan Elza gribēja studēt kultūras menedžmentu, jo abām ar jaunāko māsu ļoti labi padodas dziedāšana, bet tad Elza pēkšņi lēmumu mainīja, jo saprata, ka farmāciju apgūt būs daudz praktiskāk un dzīvē noderīgāk, muzicēšanu atstājot dvēselei. Farmācijas studijas tik ļoti iepatikušās un ieinteresējušas Elzu, ka nu vairs atlikuši tikai divi maģistrantūras gadi, lai dotos atslogot vecmāmiņu, lai, ieklausoties viņas viedajos padomos, mācītos vadīt aptieku.

Kolektīvs – 
saliedēts un uzticams

“Ar darbiniecēm man šajos gados tiešām ir paveicies – vienmēr kolektīvs bijis saliedēts un uzticams. Agrāk, kad daļu medikamentu gatavoja uz vietas aptiekā, bijām krietni kuplākā pulkā, šobrīd esam sešas,” atzīst aptiekas vadītāja.

Enerģija kūsāt kūsā

Jautāta, kur Ritas kundze gūst enerģiju, jo savā 75 gadu jubilejā ir tik enerģiska, ka nemaz vēl neplāno iet pelnītā atpūtā. “Mazsalacā mums te visiem ir dārzi, kur var atslēgties no ikdienas un darba raizēm. Savukārt ziemā man ļoti patīk lasīt. Jau tagad sakrājusies paprāva grāmatu kaudzīte, ko plānoju pa ziemas vakariem izlasīt. Vēl man samērā labi padodas dažādu ziedu kompozīciju veidošana, kad dēli gāja skolā, tad katrai skolotājai pa pušķim bija jāuztaisa.” Arī sauso ziedu kompozīcijas dekors aptiekā ir Rutas kundzes darināts. “Radās ideja, ka aptiekā kaut ko no augiem vajag, jo vairāk vai mazāk jau tā farmācija ar visādām zālītēm saistīta. Vīrs uztaisīja rāmīti, un es – kompozīcijas, kuras mainīju ik pa gadalaikiem. Šī pēdējā nedaudz ilgāk palikusi, būs jau kaut kas jauns atkal jāizveido,” atzīst Ritas kundze. Viņai patīk arī dažādi rokdarbi. Kad pagājušajā gadā Mazsalaca svinēja savu 95 gadu jubileju, tās iedzīvotāji tikai mudināti gatavot kopīgu dekoru, ko savienoja nelieliem gabaliņiem. Ritas kundze ar mazmeitas Dārtas palīdzību tā aizrāvušās, ka pat mākslas studijas vadītāja bijusi pārsteigta par skaistajiem darbiem, kurus rotāja dažādu gadalaiku ainavas.

Savstarpējā uzticība

Piecdesmit gadus strādāt vienā pilsētā un vienā darba vietā mūsdienās šķiet samērā grūti iedomāties – kādu pacietību un izturību tam vajag. Šo gadu laikā vietējie iedzīvotāji kārtīgi iepazinuši savas aptiekas vadītāju un Ritas kundze iepazinusi Mazsalacas iedzīvotājus. “Protams, ka mēs viens otru pazīstam tik ļoti, ka zinām, kā palīdzēt, tas ļoti atvieglo darbu. Vienām nepieciešama palīdzība orientēties plašajā medikamentu klāstā, cits padomu prasa, bet citam tikai vajag kādu, kas uzklausa. Un gandarījums ir tad, kad spējam cilvēkam palīdzēt, kad viņam paliek vieglāk, lai arī tā būtu tikai draudzīga saruna,” atzīst aptiekas vadītāja.