Mazas lauku aptiekas īpašā aura –Raunas aptieka

“Laikā, kad mainījās aptiekas īpašnieki, vietējie iedzīvotāji bija piesardzīgi, bet šo  gadu laikā esam pierādījuši, ka mums var uzticēties, jo ikviens klients mums ir īpašs. Patīkami ir sajust šo uzticību – ka darbs, ko dari, cilvēkiem ir ļoti nepieciešams,” atzīst Mana Aptieka Raunas aptiekas farmaceita asistente Daiga Strode. 

“Farmācija noteikti nebija mans bērnības sapnis,” uzsākot sarunu, atzīst Daiga, “ bet doma par profesiju, kas vairāk vai mazāk saistīta ar medicīnu, vienmēr ir bijusi kaut kur fonā. Drīzāk to var nosaukt par likteņa izaicinājumu, jo bērnībā mani sapņi kā jau lielai daļai mazu meiteņu bija kļūt par skolotāju.” Tā kā Daigas mammas draudzene bija vetārste, tad sagādāja dažādas zāļu pudelītes, ar kurām mazajai meitenei ļoti patika spēlēties. Pieaugot Daigai padevās dažādi mājturības darbi, tāpēc samērā loģiska izvēle pēc vidusskolas absolvēšanas bija Jāņmuižas lauksaimniecības skola, kurā apguva 90. gados tik iecienītās lauku mājas saimnieces prasmes. Līdz ar diploma iegūšanu nākusi arī apziņa, ka jāturpina izglītoties, jo, lai gan Jāņmuižas lauksaimniecības skolā iegūtās prasmes, iemaņas un zināšanas bija noderības Daigai kā sievietei, darba tirgū tā tomēr nebija pieprasīta profesija. “Tā kā man ļoti padevās dažādi rokdarbi, tad uzvirmoja doma apgūt mājturības skolotājas amatu, bet sanāca tā, ka iestājos  toreizējā Rīgas 1. medicīnas skolā (Rīgas Medicīnas koledža). Laikam jau zemapziņā kaut kur tas bija iekodēts, jo tagad esmu sapratusi, ka farmaceita-asistenta arods, kurā strādāju vairāk nekā 20 gadus, ir mana īstā profesija,” atzīst Daiga.

Pirmā darba vieta Daigai bija Valmieras aptiekā, laika gaitā strādāts arī Cēsu aptiekā, tad atgriezusies Valmierā, bet kopš 2016. gada par savu sauc Raunas aptieku. “Kad Raunas aptiekai mainījās īpašnieki, vietējie iedzīvotāji bija satraukti, jo nezināja, kas viņus sagaida. Šobrīd ar pārliecību varu teikt, ka vietējie iedzīvotāji novērtē mūsu centienus palīdzēt, nodrošinot visus nepieciešamos medikamentus, konsultējot, kā rīkoties konkrētā situācijā, vai vienkārši uzklausot, kad tas ir nepieciešams. Ir prieks un gandarījums par paveikto darbu, kad sajūtam cilvēku novērtējumu, kad viņi pasaka paldies. Kad cilvēks bijis pie ārsta Cēsīs vai kādā citā lielākā pilsētā, atgriežoties mājās Raunā, ienāk aptiekā un iegādājas nepieciešamos medikamentus. Viņš zina, ka preču un medikamentu klāsts ir līdzvērtīgs lielo aptieku piedāvājumam, savukārt farmaceitiskās aprūpes jomā mazās lauku aptiekas ir lielu soli priekšā. Mēs pazīstam savus klientus, pārzinām viņu vajadzības un iespējas, savukārt viņi pazīst un uzticas mums,” ir pārliecināta Daiga.

Daigu ļoti fascinē darbs Raunas aptiekā, jo, strādājot mazā aptiekā, tā jāpārzina no A līdz Z. “Man patīk uzņemties atbildību par to, ko daru, un darbs aptiekā ir ļoti atbildīgs un precīzs, jo te nav pieļaujama kāda paviršība,” ir pārliecināta Daiga. Arī gausties viņai nepatīk, jo dzīvo pēc principa – jo vairāk dari, jo vairāk var izdarīt. “Kad es atpūšos? Pats darbs, kad varu cilvēkiem palīdzēt, man dod gandarījumu, savukārt cilvēki, kuri man uzticas, dāvā smaidu un labus vārdus, viņi arī mani enerģētiski uzlādē.” Tā kā Daiga dzīvo Valmieras pusē, tad katru dienu, braucot uz darbu un no darba, viņu iedvesmo skaistās Latvijas lauku ainavas – acis un prāts atpūšas, skatoties uz laukiem, mežiem… Arī darbošanās piemājas dārziņā viņai sagādā prieku, kā arī ogošana, sēņošana, tomēr par savu lielāko aizraušanos šobrīd viņa uzskata brīnumkrāšņu un gardu toršu cepšanu. “Man jau kādu laiku bija vēlēšanās uzcept kārtīgu lauku torti. Pamēģināju – iepatikās man un citiem. Jāatzīst gan, ka šobrīd ne es, ne mani ģimenes locekļi tās vairs neēd, bet apkārtējie novērtē un veic pasūtījumus. Izcept torti, manuprāt, nav tik sarežģīti, bet, lai to izdekorētu, nepieciešama milzīga pacietība un precizitāte,” atzīst Daiga.

Uz jautājumu, vai atbildība un precizitāte gan darbā, gan hobijā nav pārāk nogurdinoša, Daiga atbild, ka viņai neesot tādas iekšējās nepieciešamības nolaist tvaiku. “Mani iedvesmo katrs darbs, ko varu paveikt rūpīgi, precīzi, kur varu ielikt kaut daļiņu no sevis.” Izskatās, ka arī Daigas meita no mātes būs mantojusi rūpību un precizitāti, jo izvēlējusies iet mātes pēdās un šobrīd apgūst farmāciju Rīgas Medicīnas koledžā. Vai meitas ceļi pēc studijām vedīs mājup, to rādīs laiks, bet jāatzīst, ka Daiga tik ļoti iemīlējusi savu profesiju, ka apzināti vai nē iedvesmojusi savu meitu un farmāciju padarījusi par dzimtas profesiju.