Satraucoši ir pētījumu dati, ka vairāk nekā 50% pasaules iedzīvotāju cieš no D vitamīna trūkuma. Pētījumi liecina par D vitamīna deficītu īpaši gados vecākiem cilvēkiem. Kā izrādās, lai ādā varētu notikt D vitamīna veidošanās, ir nepieciešams pietiekoši spēcīgs UVB starojums. Latvijā to iespējams sagaidīt tikai laikā no aprīļa līdz oktobrim.
90% D vitamīna tiek sintezēti pašā organismā. Sintēzes procesā piedalās arī aknas un nieres, tāpēc šo orgānu slimību gadījumā bieži novēro arī D vitamīna trūkumu. Sintēzes norisei obligāts priekšnosacījums ir saules gaismas – UVB starojuma nokļūšana uz ādas.
Cilvēkam novecojot, samazinās organisma spēja saules ietekmē sintezēt D vitamīnu. Novecojot pašiem, noveco arī āda. Sasniedzot 80 gadu vecumu, tā spēj sintezēt par aptuveni 50% mazāk D vitamīna nekā jaunībā.
Par vislabāko D vitamīna uzņemšanas veidu uzskata regulāru, bet neilgu uzturēšanos saulē, nevis ilgstošu sauļošanos. Vasarā pietiek ar 15 minūtēm, kuras pavadītas pusdienas saulē ar neapsegtām rokām un kājām. Pietiks, ja to atkārtosiet 2-3 reizes nedēļā.
Ir pierādīts, ka sauļošanās krēmi var mazināt ādā notiekošo D vitamīna sintēzi. Piemēram, ādā, kas pilnībā noklāta ar krēmu SPF 8, D vitamīna sintēze mazināsies pat par 97,5%. Praksē gan ir pierādīts, ka pilnībā noklāt ādu nav iespējams un neapklātās zonas – plaukstas, kājas, seja varētu veidot pietiekošu D vitamīna daudzumu.
Viens no iemesliem D vitamīna trūkumam var būt arī liekais svars. D vitamīns uzkrājas taukaudos un nenokļūst asinsritē.
D vitamīna lomu cilvēka veselības uzturēšanā nedrīkst nenovērtēt. Uzskata, ka D vitamīna deficīts ir saistāms ar šādām saslimšanām:
Muskuļu un kaulu saslimšanas t.sk. osteoporoze (trauslo kaulu slimība). Osteoporozes gadījumā pirms terapijas uzsākšanas ir jānormalizē D vitamīna un Kalcija rādītāji un tālāk terapijas gaitā tie jāuztur vajadzīgajā līmenī. Pretējā gadījumā arī pretosteoporozes terapijai nebūs panākumu;
Sirds – asinsvadu sistēmas saslimšanas;
Elpošanas sistēma: hroniska obstruktīva plaušu slimība, astma;
Cukura diabēts;
Dažādas lokalizācijas onkoloģiskās saslimšanas;
Depresijas un daudzas citas saslimšanas.
D vitamīna deficīts var būt par iemeslu saslimšanai, piemēram, osteoporozes gadījumā. Citos gadījumos, kā, piemēram, pie sirds asinsvadu slimībām, tas pasliktina slimības prognozi – var palielināt infarkta risku.
Aptuveni 10% no cilvēkam nepieciešamā D vitamīna mēs uzņemam ar uzturu.
Ar uzturu uzņemt visu nepieciešamo D vitamīnu ir grūti, jo to satur tikai treknās jūras zivis (laši, sardīnes, tuncis, mencas u.c.), olas dzeltenums. Govs pienā D vitamīns ir ārkārtīgi maz, tāpēc to nereti pievieno mākslīgi.
Arvien populārāks D vitamīna uzņemšanas veids ir D vitamīna preparātu lietošana – visbiežāk holekalciferola veidā. Tie, atkarībā no devas pieejami gan uztura bagātinātāju (mazākas devas), gan bezrecepšu zāļu, gan recepšu zāļu (lielākas devas) veidā.
Nav precīzi zināms, cik daudz D vitamīna dienā būtu jāuzņem, lai sasniegtu mērķa rādītājus. Par aptuvenu normu uzskata:
Zīdaiņiem devu nozīmēs ārsts.
600 SV/dienā (vecumā 1-70g.)
800 SV/dienā (vecumā virs 70 g.)
Atbilstošu diagnožu gadījumā ārsts var nozīmēt D vitamīna lietošanu arī 4000 SV/dienā.
D vitamīna līmeni var noteikt laboratoriski, nosakot rādītāju 25(OH)D.
Optimāls līmenis – 40-55ng/ml
Pietiekams līmenis – virs 30ng/ml
Nepietiekams līmenis 20-29ng/ml
D vitamīna deficīts – zem 19ng/ml
Ja pacientam konstatēts D vitamīna deficīts, ir jālieto D vitamīna preparāti un ļoti svarīgi, lai lietotā D vitamīna deva nebūtu par mazu. Piemērotu devu piemeklēs ārsts.
Ja ir uzsākta ārstēšana ar D vitamīna preparātiem, tad atkāroti D vitamīna līmeni ir vērts noteikt tikai pēc 2-3 mēnešiem, jo tas mainās ļoti lēnām.
D vitamīns pieder pie taukos šķīstošo vitamīnu grupas, kas nozīmē, ka pastāv pārdozēšanas iespēja, it īpaši lietojot aktīvās D vitamīna formas (recepšu zāles).
