Enterovīrusu infekcija – izvairīšanās iespējas

Enterovīrusi ir vīrusu grupa, kas izraisa virkni infekcijas slimību. Visbiežāk tās izpaužas vieglā formā, bet mēdz radīt arī ļoti nopietnas saslimšanas. Parasti saslimstība ar enterovīrusu infekciju pieaug vasaras beigās – rudens sākumā. Biežāk slimo bērni un jaunieši. Enterovīrusi ir samērā izturīgi ārējā vidē.

Infekcijas izplatīšanās veids

Infekcijas avots ir inficētā persona – slimnieks vai vīrusa nēsātājs (persona, kurai infekcija notiek bez simptomiem – slimības pazīmēm). Enterovīrusi vairojas rīkles un zarnu epitēlijšūnās un var izplatīties dažādos orgānos, t.sk. centrālajā nervu sistēmā, miokardā, aizkuņģa dziedzerī, ādā u.c. Tas nosaka enterovīrusu infekcijas dažādus klīniskās izpausmes veidus. Inficētā persona izdala enterovīrusus ar elpceļu sekrētu un ar izkārnījumiem.

Tipiskākie izplatīšanās ceļi:

  • no cilvēka uz cilvēku tieša kontakta ceļā, runājot, klepojot un šķaudot, kā arī ar piesārņotiem sadzīves vai koplietošanas priekšmetiem mājās un sabiedriskajās vietās;
  • dzerot piesārņotu ūdeni vai lietojot uzturā kontaminētus produktus, kas satur vīrusu;
  • peldoties ūdenskrātuvēs, kas piesārņotas ar notekūdeņiem un cilvēku fekālijām.

Enterovīrusi viegli izplatās, ja netiek ievērota personīgā higiēna. Slimības uzliesmojumi ar lielu saslimušo skaitu var izcelties, ja tiek piesārņots ūdens vai pārtikas produkti.

Slimības apraksts

Enterovīrusu izraisītai infekcijai ir samērā īss inkubācijas periods – no 2 līdz 14 dienām, vidēji 3 – 5 dienas. Lielākai daļai (vairāk nekā 90%) ar enterovīrusiem inficētām personām nav slimības pazīmju vai tie ir nespecifiski, visbiežāk ir viegli respiratori, gripai līdzīgie simptomi kā drudzis, muskuļu sāpes, kā arī ir iespējami izsitumi un kuņģa-zarnu traucējumi. Parasti mazāk kā vienai, no katrām 1000 inficētajām personām, attīstās meningīts. Meningīts parasti ilgst 7 – 10 dienas. Saslimšana sākas ar strauju ķermeņa temperatūras paaugstināšanos līdz 39 grādiem un vairāk, parādās stipras galvassāpes, kakla (sprandas) stīvums, miegainība, slikta dūša un vemšana. Atsevišķos smagos slimības gadījumos pacientiem enterovīrusi var izraisīt arī sirds slimības (miokardītu), pneimoniju un hepatītu. Vīrusi var izplatīties arī uz citiem orgāniem, piemēram uz liesu, aknām, kaulu smadzenēm un ādu. Pārslimotas infekcijas rezultātā veidojas imunitāte tikai pret to konkrēto vīrusu, kurš ierosinājis slimību.

Diagnoze

Enterovīrusu izraisīto saslimšanu parasti diagnosticē pēc klīniskiem simptomiem. Tomēr smagākos gadījumos laboratoriskie izmeklējumi dod iespēju noskaidrot slimības izraisītāju.

Ārstēšana

Ārstēšana ir simptomātiska. Ārstēšanas mērķis ir samazināt slimības simptomus un novērst pacienta dehidratāciju. Pacientiem, kuriem slimība noris smagā formā, nepieciešama intensīvāka ārstēšana.

Riska grupa

Enterovīrusi ir visizplātākie vīrusi pasaulē. Ikvienam cilvēkam var attīstīties slimība, ko izraisa enterovīrusi. Tomēr, biežāk slimo bērni, kuri jaunāki par 10 gadiem. Smagas slimības formas biežāk var attīstīties cilvēkiem ar novājinātu imunitāti, piemēram, riska grupā ir grūtnieces, jaundzimušie vai priekšlaicīgi dzimušie bērni, cilvēki, kuri pastāvīgi pakļauti zemām vides temperatūrām (piemēram, darbs ārpus telpām), kā arī personas, kurām ir nepietiekams uzturs.

Profilakse

  1. Ikdienas personīgās higiēnas prasību ievērošana, t.sk. roku mazgāšana.

Roku higiēna

Roku higiēnas ievērošana ir ļoti būtisks pasākums vairāku infekcijas slimību, it īpaši akūtu zarnu infekciju profilaksei. No tā, cik kvalitatīvi un bieži tiek mazgātas rokas, ir atkarīga gan paša, gan citu cilvēku inficēšanās novēršana. Kaut arī roku higiēna ir ļoti efektīvs vairāku infekcijas slimību profilakses līdzeklis, tā tomēr ir nespecifiska infekcijas profilakse, kas nedod 100% efektu, jo nav iespējams panākt, ka rokas vienmēr ir tīras.

Svarīgākais nav roku mazgāšanas reižu skaits (piemēram, 10 reizes dienā), bet gan to mazgāšana tad, kad tas ir īpaši nozīmīgi:

  • pēc tualetes apmeklēšanas;
  • pēc sabiedrisko vietu apmeklēšanas, t.sk., vienmēr atgriežoties mājās, atnākot uz bērnudārzu vai skolu;
  • pirms ēšanas un dzeršanas;
  • pirms ēdiena gatavošanas un pasniegšanas;
  • pirms zāļu lietošanas, dekoratīvās kosmētikas uzlikšanas, rīcības ar kontaktlēcām;
  • kad rokas ir acīmredzami netīras;
  • ja konkrētā situācijā rodas šaubas par roku tīrību;
  • pēc infekcijas slimnieka aprūpes vai pēc kontakta ar slimnieka aprūpes priekšmetiem, rotaļlietām un citiem priekšmetiem, ar kuriem slimniekam ir kontakts.

Kā pareizi mazgāt rokas?

  • Pirms roku mazgāšanas jāpārliecinās, vai pie roku mazgātnes ir visi nepieciešamie piederumi roku mazgāšanai.
  • Saslapina rokas un apakšdelmus zem tekošas ūdens strūklas.
  • Pārklāj rokas ar ziepēm (ieteicams izmantot šķidrās ziepes no slēgta trauka, jo uz cieto ziepju virsmām un ziepju traukos var saglabāties dažādi mikroorganismi no iepriekšējiem lietotājiem).
  • Ziepes rokās saputo.
  • Vismaz 10 sekundes enerģiski ieziepē roku virsmas, jo katra mazgāšanas līdzekļa efektivitāte ir atkarīga arī no tā iedarbības laika.
  • Kārtīgi no visām pusēm berž pirkstus, pirkstu starpas un plaukstas (nedrīkst aizmirst noberzt plaukstu virspuses), kā arī iztīra nagus. Šajā laikā rokas nevajag turēt zem ūdens strūklas.
  • Jāatceras, ka pēc paviršas mazgāšanas uz rokām paliek vietas, kur var saglabāties infekcijas slimību izraisītāji.
  • Vismaz 10 sekundes rokas skalo zem tekošas ūdens strūklas.
  • Roku mazgāšanas laikā censties izvairīties no ūdens šļakstīšanās vai pieskaršanās izlietnei.
  • Rokas nosusina. Ieteicams izmantot vienreizlietojamos papīra dvieļus. Koplietojamie auduma dvieļi nav ieteicami, jo nav zināms, cik rūpīgi un efektīvi nomazgāja rokas cilvēki, kuri lietoja dvieli pirms Jums.
  • Ar roku regulējamu ūdens krānu aizgriež ar papīra dvieļa palīdzību. Uz ūdens krāna rokturiem var atrasties infekcijas slimību izraisītāji, jo tiem pieskaras arī pirms roku mazgāšanas.
  • Papīra dvieli met atkritumu tvertnē, nepieskaroties papīrgrozam ar rokām.
  • Ja uz vietas nav roku mazgāšanas aprīkojuma, ūdens padeve ir pārtraukta vai nav pieejams dzeramā ūdens kritērijiem atbilstošs ūdens, roku dezinfekciju var veikt bez mazgāšanas, lietojot ātras un noturīgas iedarbības roku dezinfekcijas līdzekli. Roku dezinfekciju bez mazgāšanas vēlama tikai tad, ja rokas nav acīmredzami netīras.
  1. Rūpīga mazgāšana un tīrīšana (izmantojot mazgāšanas un dezinfekcijas līdzekļus), pievēršot uzmanību koplietošanas priekšmetiem, traukiem, rotaļlietām, durvju rokturiem, margām, klozetpodiem, ūdensvadu krāniem, datoru tastatūrai.
  2. Nepeldēties ūdenskrātuvēs, kas šim mērķim nav paredzētas vai, ja rodas šaubas par ūdens kvalitāti.
  3. Peldēšanās laikā būtu jāizvairās no ūdens norīšanas un sejas saskares ar to.
  4. Pārtikas gatavošanas laikā:
  • pirms ēdiena gatavošanas un pasniegšanas vienmēr rūpīgi jāmazgā rokas;
  • visi dārzeņi, augļi un zaļumi kārtīgi jānomazgā zem tekoša dzeramā ūdens, īpaši tie, kas netiks termiski apstrādāti pirms lietošanas;
  • gaļa, tostarp maltā gaļa, pamatīgi termiski jāapstrādā;
  • gatavo un jēlo produktu pārstrādei jālieto atsevišķi trauki, naži un dēlīši;
  • rūpīgi jāmazgā ēdamtrauki, sevišķi dakšiņas, karotes, krūzes un glāzes;
  • jāpasargā pārtikas produkti no kukaiņu, grauzēju un citu dzīvnieku piekļūšanas;
  • personas ar infekcijas slimību pazīmēm nedrīkst nodarboties ar pārtikas produktu pagatavošanu, uzglabāšanu un transportēšanu.
  1. Bērnu izglītošana.

Vecākiem, audzinātājiem un skolotājiem nepieciešams vienmēr izglītot bērnus par personīgās higiēnas jautājumiem, kas uzskatāmi par enterovīrusu un citu infekciju nespecifisku profilaksi:

  • pārliecināties, ka bērni pareizi un rūpīgi mazgā rokas;
  • ja rokas nav mazgātas, izvairīties no pieskaršanās acīm, degunam un mutei;
  • iemācīt bērniem neēst pārtikas produktus, iepriekš nenomazgājot rokas, kā arī nebāzt mutē rotaļlietas, pirkstus, zīmuļus un citus priekšmetus, jo uz tiem var būt infekcijas izraisītāji;
  • nelietot kopīgus traukus – glāzes, karotes un citus;
  • lietot uzturā tikai vārītu vai fasētu dzeramo ūdeni;
  • nelietot uzturā nemazgātus augļus, ogas un dārzeņus;
  • nelietot uzturā nezināmas izcelsmes ledu, jo sasaldējot vīrusi neiet bojā.

Raksta sagatavošanai izmantota informācija no Slimības profilakses un kontroles centra materiāliem.