Ar magniju pret cukura diabētu

Magnijs ir viena no nozīmīgākajām cilvēka organismā sastopamajām minerālvielām. Par to liecina kaut vai fakts, ka magnijs piedalās apmēram 300 ķīmiskajos procesos. Tā trūkums tiek uzskatīts par riska faktoru 2. tipa cukura diabēta attīstībai.

Magnijs ir otrs biežākais šūnu iekšienē esošais jons aiz kālija un ceturtā izplatītākā minerālviela cilvēka ķermenī. Visvairāk – 60–65% – magnija atrodas kaulos, līdz 25% – muskuļos, pārējais – citās ķermeņa šūnās.

Šodien dažādos pētījumos arvien skaidrāk tiek pierādīta saikne starp magniju un 2. tipa cukura diabēta attīstību. Tāpēc viens no cukura diabēta profilakses pasākumiem ir pietiekama magnija daudzuma uzņemšana ik dienu. Tas ir jo svarīgi tāpēc, ka magnijs organismā neveidojas un parasti tiek uzņemts ar uzturu, no kura organismā uzsūcas apmēram 30%. Magnija uzsūkšanos kavē alkohols un kalcijs.

Cik daudz magnija jāuzņem

Tiek uzskatīts, ka cilvēkam dienā vajadzētu uzņemt 300–400 mg magnija. Cilvēkiem ar nieru mazspēju – mazāk. Daudz magnija satur ķirbju sēklas, saulespuķu sēklas, zaļie lapu dārzeņi, pākšaugi, rieksti, žāvēti augļi, kviešu klijas, pilngraudu produkti utt. Ja ar uzturu nepieciešamo dienas devu uzņemt nav iespējams, magniju vajadzētu lietot papildus. Pētījumi liecina, ka ar magniju bagātu pārtikas produktu lietošana var ievērojami samazināt 2. tipa cukura diabēta attīstības risku, arī cilvēkiem ar aptaukošanos, kuriem ir īpaši augsts saslimšanas risks.

Magnija trūkuma pazīmes  

Kā iespējams noteikt, ka cilvēka organismā trūkst magnija? Visagrīnākās pazīmes, kas liecina par nepietiekamu ar uzturu saņemtā magnija daudzumu, ir nemiers, pastiprināta uzbudināmība un aizkaitināmība, slikta pašsajūta, noguruma sajūta un pat depresija, fizisks diskomforts, arī sāpes vēderā un galvassāpes, muskuļu spriedze, sāpes un durstīšana muskuļos, miega traucējumi, slikta pašsajūta, lielāka nogurdināmība, paātrināta sirdsdarbība, koncentrēšanās traucējumi, hronisku slimību saasināšanās. Tā kā daudzas no šīm pazīmēm ir raksturīgas dažādām saslimšanām, tad, ņemot vērā pacienta sūdzības, ārsts var nozīmēt analīzes magnija līmeņa noteikšanai asinīs. Par magnija deficītu var runāt tad, ja šī makroelementa koncentrācija asinīs ir mazāka par 0,7 mmol/l. Ilgstošs magnija deficīts ir tieši saistīts ne tikai ar cukura diabēta attīstības risku, bet arī ar paaugstinātu sirds slimību attīstības risku, īpaši cukura diabēta pacientiem ar slikti kontrolētu diabētu.

Magnija trūkums 2. tipa cukura diabēta pacientiem

  • Magnija deficīts sastopams 13,5–47,7% 2. tipa cukura diabēta pacientu. Iemesli tam ir dažādi:
  • nepietiekama magnija uzņemšana ar pārtiku;
  • diabētiskā autonomā neiropātija (cukura diabēta izraisīti nervu bojājumi sirdī, urīnpūslī, kuņģa un zarnu traktā u.c. orgānos);
  • glomerulārā hiperfiltrācija;
  • osmotiskā diurēze (glikozes konstatēšana urīnā);
  • recidivējoša metabolā acidoze (diabētiskā ketoacidoze),
  • hipokaliēmija (samazināts kālija daudzums organismā);
  • hipofosfatēmija (samazināts fosfātu daudzums asinīs);
  • izmainīta insulīna vielmaiņa (insulīna trūkums vai insulīna rezistence).

Magnijs un insulīns

Magnijs piedalās ļoti daudzos ķīmiskajos procesos cilvēka organismā. Tam ir nozīmīga loma arī ogļhidrātu vielmaiņā. Magnijs ietekmē insulīna ražošanu, aktivitāti un piedalās glikozes transportēšanā uz šūnām. Tāpēc cukura diabēta pacientiem ir jo īpaši svarīgi, sekot magnija daudzumam organismā. Magnija deficītam ir pierādīta saistība ar insulīna rezistenci, kas ir viens no cukura diabēta riska faktoriem, ogļhidrātu vielmaiņas jeb glikozes tolerances traucējumiem, aterosklerozi, dislipidēmiju (paaugstināts holesterīna līmenis un izmainīta holesterīna frakciju attiecība), arteriālo hipertensiju jeb paaugstinātu asinsspiedienu. Līdz ar to var teikt, ka insulīna rezistencei ir arī ievērojama loma sirds slimību attīstībā – tā apmēram divas reizes palielina koronārās sirds slimības risku.

Aizkuņģa dziedzeris ražo insulīnu, lai ēdienreižu laikā uzņemtā glikoze tiktu aiztransportēta uz šūnām un palīdzētu ražot enerģiju. Insulīna rezistence vai jutība ir atbildīga par to, cik daudz insulīna vajadzēs saražot, lai glikoze nonāktu šūnās. Insulīna rezistences gadījumā šūnas kļūst nejutīgākas pret insulīnu, glikoze nenonāk šūnās, bet turpina cirkulēt asinīs. Līdz ar to aizkuņģa dziedzeris saņem signālu, ka cukura līmenis asinīs ir pārāk liels un ir jāražo vairāk insulīna. Vēl viena problēma – liekā asinīs cirkulējošā glikoze tiek pārvērsta taukos.

Tas ir kā apburtais loks: it kā insulīna tiek ražots arvien vairāk, bet šūnas to spēj izmantot arvien mazāk, un tas vairs nespēj ietekmēt cukura vielmaiņu. Viss šis lieki saražotais insulīns, kas cirkulē asinīs, ir saistīts ar izmaiņām asins tauku sastāvā, augstu asinsspiedienu, sirds asinsvadu slimībām, aptaukošanos un arī osteoporozi.

Arī stress var veicināt pastiprinātu insulīna ražošanu.

Magnijs un diabēts

Pacientiem ar insulīna rezistenci ir raksturīgs, ka magnija līmenis asinīs ir zemāks. Pastāv tieša saistība starp magniju un insulīnu. Magnijs vielmaiņas procesā saistās ar daudzām citām uzturvielām, arī ar insulīnu. Insulīns palīdz magnijam nokļūt šūnās. Ja magnijs šūnās ir pietiekamā daudzumā, tas savukārt palīdz uzlabot glikozes nokļūšanu šūnās. Tātad var teikt, ka magnijs palīdz insulīnam darīt tā darbu. Magnija trūkums šūnās ir atbildīgs par pazeminātu insulīna iedarbību, insulīna rezistences palielināšanos 2. tipa cukura diabēta pacientiem. Pētījumi ir pierādījuši, ka magnija trūkums šūnās veicina pastiprinātu kalcija koncentrāciju. Disbalansam starp magniju un kalciju ir ietekme uz diabēta attīstību.

Magnija deficīts var veicināt arī otrā tipa diabēta komplikāciju rašanos un saasinājumu, piemēram, koronāro sirds slimību, hipertensiju, diabētisko retinopātiju, nefropātiju, neiropātiju utt. Samazināts magnija līmenis var būt saistīts arī ar aritmijas izplatību 2. tipa diabēta pacientiem ar lieko svaru, kā arī strauju nieru funkciju pasliktināšanos. Magnija deficīts var būt saistīts ar kognitīvo funkciju pasliktināšanos.

Kad papildus lietot magniju saturošus preparātus?

  • Ja ar uzturu magnijs netiek uzņemts pietiekami;
  • lietojot diurētiskos medikamentus;
  • cukura diabēta pacientiem;
  • pacientiem ar neiroloģiskiem traucējumiem, piemēram, nervozitāte, krampji, stress;
  • gados vecākiem pacientiem;
  • grūtniecības laikā.

Kā palīdz magnija papildus uzņemšana?

  • Novērš magnija deficītu šūnās;
  • samazina trombocītu reaktivitāti;
  • uzlabo insulīna jutību;
  • ir sava loma insulīna transportēšanas aktivitātei asinīs;
  • var aizsargāt pret diabētu un tā komplikācijām;
  • ir nozīme ogļhidrātu vielmaiņā.

Magnija daudzums 100 gramos pārtikas produkta

  • kviešu klijas        590 mg
  • ķirbju sēklas       535 mg
  • saulespuķu sēklas            420 mg
  • diedzēti kviešu graudi    250 mg
  • soja        247 mg
  • arbūzs   224 mg
  • rieksti    158–267 mg01
  • sausais piens      180 mg
  • zaļumi   170 mg
  • auzu pārslas Herkuless  142 mg
  • pupiņas                130 mg