Aptiekāre Anita Kazule fotografē dabas burvību

Jēkabpils Vecpilsētas aptiekas farmaceita asistentei Anitai Kazulei patīk ceļot. Lai kur viņa dotos, līdzi ir fotoaparāts, ar kuru tiek iemūžinātas skaistākās dabas ainavas.

Interesanti, ka Anitas bērnības sapnis nebūt nebija farmaceita arods, bet šajā profesijā viņa nonāca pateicoties nejaušībai. Pēc Jēkabpils 1. vidusskolas beigšanas Anita devās uz Rīgu, lai studētu Latvijas Universitātē, tomēr saprotot, ka, izvēlētā profesija, nav viņas īstais aicinājums, studijas pārtrauca tā īsti pat nesākdama. “Man bija padomā divas skolas, bet izvēli atstāju likteņa ziņā. Aizgāju uz pieturu un gaidīju, kurš sabiedriskais transports atnāks pirmais, ar to braukšu. Atnāca 3. trolejbuss, kas aizveda mani uz 1. medicīnas skolu (Rīgas 1.medicīnas koledža). Kad sniedzu dokumentus, lai mācītos par feldšeri, pasniedzējs Klušs man jautāja: “Tāda inteliģenta meitene mācīsies par feldšeri? Vai jūs zināt, kas tas par darbu? Jums jāmācās par farmaceiti!” Kāpēc ne, es nodomāju!” atceras Anita.

Patiesībā Anita ir pateicīga šai nejaušībai, jo, strādājot aptiekā vairāk nekā 30 gadus, sapratusi, ka tas ir darbs, kas sirdij tīk. 
Tāpēc nekad nav nožēlojusi, ka profesijas izvēli atstājusi likteņa ziņā. “Man patīk strādāt ar cilvēkiem, aprunāties ar viņiem, palīdzēt. Šo gadu laikā ir iegūta milzīga pieredze, ko nemitīgi papildinu, konsultējoties ar kolēģiem, apmeklējot kursus. Esmu iepazinusi ģimeņu paaudzes – mazuļiem, kuriem savulaik deguntiņi knapi sniedzās pār leti, kārodami hematogēnu vai kādu vitamīnu, tagad pašiem ir bērni. Patīkami, ka ir klienti, kas nāk tieši pie manis, jo šo gadu laikā esam saraduši. Bet, protams, ir arī jauni klienti, jo nekas jau nestāv uz vietas – viss plūst un mainās,” atzīst Anita.

Savukārt spēku un enerģiju Anita atjauno ceļojot. Pēdējo gadu spilgtākais ceļojums bijis uz Izraēlu, bet pagājušajā gadā apskatījusi kaimiņu lietuviešu skaistākās vietas. Lai kur arī viņa dotos, līdzi ir fotoaparāts, jo viņai patīk iemūžināt mirkļus, lai tos izbaudītu pilnībā. “Ķeru momentus dabas ainavās, jo patiesībā tā ir tik burvīga un mainīga, tikai jāspēj tie saskatīt. Mūsu steidzīgajā ikdienā bieži nepamanām brīnumjaukas lietas mums līdzās, jo visu laiku kaut kur steidzamies. Kaut vai, saules apmirdzēta, uz taciņas nokritusi koka lapa,” ir pārliecināta Anita.