Apgūt ko jaunu nekad nav par vēlu

Apgūt ko jaunu nekad nav par vēlu

 

Baušķeniece Laura Druviņa, kas teju kā ieguvusi Rīgas 1. Medicī­nas koledžas farmaceita asistenta diplomu, uzskata, ka mācīties un realizēt savus sapņus nekad nav par vēlu – vajag tikai darīt, tad viss izdosies. 

 

“Tas noteikti nebija mans bērnības sapnis, pat pusaudzes gados domu, ka varētu kļūt par farmaceiti, nepieļāvu,” godīgi at­zīst Mana Aptieka Mūsas aptiekas Bauskā farmaceita asistente Laura Druviņa. Bet dzīve ar mums dažkārt izspēlē dažādus jo­kus un tā arī notika ar Lauru, kura savu īsto profesiju atrada tad, kad viņai sen vairs nebija divdesmit. Tas tikai vēlreiz pierāda to, ka mācīties un realizēt savas ieceres, lai ko mainītu savā dzīvē, nekad nav par vēlu.

SAJŪTA, KA VILCIENS JAU AIZGĀJIS

“Bija tāds posms, kad netieši par farmāci­jas profesiju aizdomājos, bet tad bija sajū­ta, ka mans vilciens šajā jautājumā sen jau aizgājis. Arī studiju uzsākšana Rīgas 1. Me­dicīnas koledžā vairāk bija tāda nejaušību sakritība, ar kuras rezultātu esmu ļoti prie­cīga,” atzīst Laura.

PIEDĀVĀJUMS TIEŠI LAIKĀ UN TIEŠI MAN

Savā vairāk nekā 20 darba gadu pieredzē Laura sevi apliecinājusi vairākos arodos, tai skaitā strādājusi arī ārzemēs. Pēdējie desmit darba gadi tika pavadīti loģisti­kas uzņēmumā, kuram Laura sevi ziedo­ja pilnībā. Darba grafiks šajā uzņēmumā bija samērā nežēlīgs – nācās strādāt bez brīvdienām un atvaļinājumiem. Bet kā jau jebkurai pārmērībai ir arī sekas, jo pa­mazām Laura saprata, ka jūtas pārgurusi, ka tā turpināt nevar. “Sapratu, ka man nepieciešams laiks, lai nedaudz atpūstos un saprastu, ko gribu darīt tālāk,” atzīst Laura. Tik mazā pilsētā kā Bauska ir arī sa­vas priekšrocības, jo informācija, ka Laura aizgājusi no darba, bija sasniegusi Mūsas aptiekas personāla dzirdīgās ausis, tāpēc Laurai tika piedāvāts pilnībā mainīt savu profesiju. Iesaistoties projektā, viņai radās iespēja apgūt farmaceita asistenta profe­siju. “Uzreiz sapratu, ka tas ir tas, ko man vajag, tāpēc momentāni piekritu. Lai gan jāatzīst, ka patiesībā nezināju, ko tas nozī­mē, jo ikdienā saskarsme ar aptieku bija samērā maza. Vienkārši šoreiz uzticējos sajūtām, ka jāpieņem šis izaicinājums, un, kā izrādījās, tas bija tieši laikā un tieši man. Joprojām esmu bezgala pateicīga aptie­kas vadībai, kas man deva šo iespēju, kas man uzticējās,” atzīst Laura.

FARMĀCIJA – ĪSTĀ NOZARE

“Viennozīmīgi jāatzīst, ka mācīties vieglāk ir jaunībā, bet to darīt un ko dzīvē mainīt nekad nav par vēlu. Pateicoties iepriek­šējam darbam, kur ikdienā bija intensīvs smadzeņu treniņš, atsākt mācīties nebija tik grūti. Tomēr jāatzīst, ka ķīmija bija jā­mācās praktiski no jauna, jo 20 gadi bija

darījuši savu, lai gan skolas laikā nekādu problēmu šajā mācību priekšmetā nebi­ja,” atzīst Laura. Mācīšanos un ikdienas dzīves nodrošināšanu atviegloja gan sti­pendija, gan tas, ka Laura sāka strādāt ap­tiekā. Protams, tas nebija viegli, jo Laura viena audzina meitu pusaudzes vecumā, bet tā kā viņa ir pieradusi pie intensīvas slodzes, tad ar visu tiek galā. “Jā, slodze jau nav mazāka kā, strādājot iepriekšējā dar­bā, bet šobrīd jūtos ļoti labi, jo man patīk tas, ko daru. Ir sajūta, ka farmācija ir tā īstā nozare, kur sevi redzu nākotnē. Es nevaru strādāt rutīnas darbu, man nepieciešams ikdienu apgūt ko jaunu, un farmācijā tas jādara nemitīgi. Arī darbs ar cilvēkiem man ļoti patīk, jo ir nepārtraukti pārstei­gumi,” smaidot nosaka Laura.

NE MIRKLI NENOŽĒLO

“Ne mirkli nenožēloju šo soli, jo esmu ļoti daudz ko apguvusi. Gandarījumu sagādā tas, ka varu palīdzēt cilvēkiem, varu būt viņiem noderīga. Mazsvarīgs arī nav fakts, ka farmācijas nozarē trūkst darbinieku un pārliecība, ka darbs būs nodrošināts, rada miera sajūtu par nākotni. Ja interesē far­mācija, ieteiktu nebaidīties no mācībām, jo patiesībā cilvēks var izdarīt vairāk nekā viņš pats domā. Un tas, ka vairs nav div­desmit gadu, arī nav šķērslis – ja grib, tad var. Domājot par studiju turpināšanu, lai kļūtu par farmaceiti, Laura gan ir nedaudz piesardzīga, lai gan – nekad nesaki, nekad. Viņa atzīst, ka nedaudz ir jāiepauzē, jo par studijām teju būs jāsāk domāt viņas meitai. “Jāpalīdz meitai iegūt izglītība un tad jau laiks rādīs,” nosaka Laura.

SANATORIJA SPĒKU ATGŪŠANAI

Runājot ar Lauru, ir sajūta, ka viņā ievie­tots enerģijas ģeneratoriņš, nevilšus rodas jautājums, kā viens cilvēks spēj visu izdarīt un paspēt. “Nav jau tā, ka es tikai strādāju vai mācos, man ir arī nodarbes, kas relak­sē, dod to enerģiju ikdienas skrējienam.” Lauras lielākais hobijs un vājība ir dārzs, kur viņa gan kartupeļus un burkānus iz­audzē, gan atpūšas kopā ar draugiem. Viennozīmīgi tā ir mana sanatorija. Sa­vukārt ziemas tumšie vakari tiek pavadīti Bauskas amatieru teātrī. Bez tam Laurai ļoti svarīgas ir arī fiziskās aktivitātes, tāpēc papildus vingrošanai viņa izmanto darba devēja nodrošināto abonementu jaunajā Bauskas peldbaseinā, lai būtu spēks un enerģija ikdienas straujajam ritumam.