Vasaru gribas piedzīvot koši un aizrautīgi, un tas nereti saistīts ar nelielu, bet dažkārt arī nesamērīgu risku. Nelielas traumas ārstēs plāksteris, bet lielas pārgalvības sekas var būt neprognozējamas. ORTO Klīnikas speciālisti ir apkopojuši piecas raksturīgas vasaras traumas un dalās ar ieteikumiem, kā rīkoties.
BIEŽĀKĀ VASARAS TRAUMA – NOBRĀZUMI UN NELIELAS PLĒSTAS BRŪCES
Dārza darbi, aktīvāka saimniekošana virtuvē, uzkāpšana stikla lauskai, staigājot basām kājām, – aktīvi dzīvojot un baudot vasaru, ir neskaitāmas situācijas, kurās iespējams gūt nelielas traumas, pušumus. Šķiet, te mums padomi nav vajadzīgi, jo visi zinām, ka neliela brūce jāapstrādā ar jodu, briljantzaļo vai ūdeņraža peroksīdu, bet Dr. Andrejs Peredistijs, ORTO Klīnikas traumatologs, ortopēds, norāda, ka tā ir nepareiza rīcība. “No brīža, kad savainota āda un zemāda, brūce piepildās ar asins recekli jeb trombocītiem, kas atbildīgi par dzīšanas procesu. Ja pušumu skalojam ar dažādām asām, kodīgām vielām, mēs aizskalojam trombocītus un ar savu rīcību neko labu nepanākam – tikai paildzinām brūces dzīšanas procesu,” saka ārsts.
Ja brūcē ir netīrumi, tie jānoskalo vēsā, tekošā ūdenī. Pēc tam pušums jānosusina un jāuzliek plāksteris vai brūču slēdzējloksnītes – mazi, šauri plāksterīši, kas savieno un savelk kopā brūces malas. Ja brūce stipri asiņo, tai uzliek tamponu vai vates gabalu un stingri tur piespiestu 3–5 minūtes. Ja nav skarti lieli asinsvadi, asiņošana šādā laika periodā apstājas. Kad brūce vairs neasiņo, tai uzliek plāksteri.
ROKAS UN ATSLĒGAS KAULA LŪZUMI
Pārvietošanās ar velosipēdiem, skrejriteņiem, skrituļslidām un arī iesaistīšanās aktīvos kontaktsporta veidos, piemēram, volejbolā, futbolā, basketbolā, ir saistīta ar kritiena risku. Krītot cilvēks intuitīvi cenšas izstiept roku atbalstam, tā pakļaujot to sasituma, dažkārt arī lūzuma riskam. Amerikas Slimību kontroles un profilakses centra (Centers for Disease, Control and Prevention) statistikas dati mierina, ka ar lūzumiem beidzas vien katrs piektais kritiens un četros gadījumos iztiekam ar sasitumiem.
Kauls, kas ierasti lūzt, mēģinot amortizēt kritienu ar plaukstas palīdzību, ir spieķa kauls plaukstas tuvumā. Rokas lūzumi biežāk skar trīs garos kaulus: pleca kaulu, kura viena locītava balstās plecā, otra – elkonī, spieķa kaulu un elkoņa kaulu.
Ja pēc kritiena uz rokas rodas aizdomas par lūzumu, tāpat kā citu lūzumu gadījumā jādodas uz tuvāko traumpunktu vai jāmeklē traumatologa, ortopēda palīdzība. Ne visi lūzumi vienlīdz stipri sāp un rada tūsku. Kritiena vai sitiena rezultātā kaulā var veidoties tikai plaisa, kas var būt grūti saskatāma pat rentgena uzņēmumā. “Ārstam, kurš apskata pacientu pēc traumas, ir jāpatur prātā lūzuma iespēja un jāizvērtē, vai nepieciešams kaulu papildus izmeklēt, lai nekļūdīgi uzstādītu diagnozi,” saka Dr. Andrejs Peredistijs. Neskaidrību gadījumā dažkārt papildus veic traumētā kaula datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi. “Lūzums nav sīkums. Traumēts tiek ne tikai kauls, bet visi apkārt esošie mīkstie audi, muskuļi un saites. Nepamanīts un neārstēts lūzums ilgāk dzīst, dzīdams ilgstoši sāp un traucē, un var radīt neatgriezeniskus kustību ierobežojumus, nepareizi saaugot,” brīdina ārsts.
Ja kauls nav lauzts, bet sasituma vieta sāp, palīdzēs aukstas kompreses. Ik pēc dažām stundām uz sasistās vietas var likt audumā ietītus ledus gabaliņus, paturot tos 8–10 minūtes. “Trieciens, sasitums izraisa sīku asinsvadu plīsumu,” skaidro Dr. Andrejs Peredistijs. “Asinis izplūst apkārtējos audos, izraisot pietūkumu un iekaisumu, jo ārpus asinsvadiem asinis ir kairinoša viela. Zilumi sāp, jo tajā vietā veidojas iekaisums, bet tas nav nekas slikts – tā sasitums dzīst,” rezumē ārsts.
AUTOBRAUCĒJU KAITE – SĀPES CELĪ
Vasarā ar auto biežāk dodamies garos izbraucienos. Aktuāla sūdzība, kas rodas autovadītājiem, ilgas stundas balansējot pēdu uz gāzes pedāļa, ir sāpes labā ceļa locītavā. Nepatīkamās sekas liek par sevi manīt vēl dažas dienas pēc brauciena. Automašīnas vadīšana ir viena no klasiskām nodarbēm, kurā var parādīties ceļa locītavas priekšējo sāpju sindroms. Tomēr to var piedzīvot ne vien autobraucēji, bet jebkura vecuma, dzimuma un fiziskās sagatavotības cilvēki situācijās, kad viņi savas ceļa locītavas ilgstošāk vienveidīgi noslogo.
Vēl pirms neilga laika ārstu vidū valdīja uzskats, ka vainojama vāji attīstīta kāju muskulatūra. Tomēr, apzinoties, ka slodzes radītas sāpes celī piedzīvo arī fiziski labi attīstīti cilvēki un profesionāli sportisti, iemesla meklējumi turpinājās, līdz nonāca pie secinājuma, ka sāpju biežākais iemesls, ja vien nav gūta kāda trauma, ir kājas muskuļu disbalanss. Ja kājai jāveic ilgstoša vienveidīga kustība, kāda muskuļu grupa, būdama labāk attīstīta, uzņemas to veikt viena un pārslogo sevi, ceļa locītavas bļodiņu un tās saiti, ar kuru tā stiprinās pie liela kaula. Rezultātā jūtam sāpes, diskomfortu, dažkārt pat nelielu tūsku, kas pāriet dažu dienu laikā.
Ja situācija nupat notikusi, līdzēs gan vēsa divdesmit minūšu komprese ceļa locītavai ik pēc divām stundām, gan aptiekā pieejami bezrecepšu pretsāpju līdzekļi un atslodze kājai.
Ja gaidāmi gari pārbraucieni pie auto stūres, tiem var laicīgi gatavoties, izmantojot ceļa locītavas ortozi vai uzliekot teipus. Abi risinājumi atslogo ceļa locītavas priekšējo daļu un mazina sāpes. Tomēr jāatceras, ka tie ir īslaicīgi risinājumi, kas, izmantoti ilgstoši, radīs muskuļu pārmērīgu atslābumu un var saasināt problēmu.
Pieaugušam cilvēkam bez ievērības atstāts augšstilba muskuļu disbalanss ar tā izraisītām biežām ceļa locītavas sāpēm var iegūt hronisku formu – saite kļūs biezāka, neelastīgāka, un rezultātā sāpes un diskomfortu radīs pat neliela ceļa locītavas slodze. Problēmas risinājums ir daudz vienkāršāks nekā sekas, ko rada tās pieciešana. Salīdzsvarot muskuļu darbu iemāca fizioterapeits.
UZ GALVAS ŪDENĪ NAV VĒRTS LĒKT – NEKAD!
Vasara ir laiks, ko pavadām pie dažādām ūdenstilpēm. Iespēju ieiet upē, ezerā, jūrā izmanto gan tie, kas māk, gan tie, kas neprot peldēt. Bet ir vēl atsevišķa cilvēku grupa, kas pie katras iespējas cenšas ūdenī lēkt, un daļa –ar galvu pa priekšu.
“Pēc lēciena uz galvas ūdenī slimnīcas uzņemšanas nodaļā nokļuva jauns puisis,” par vienu no daudziem mugurkaula traumu gadījumiem stāsta Dr. Artis Gulbis, ORTO Klīnikas sertificēts mugurkaulāja ķirurgs. “Līdzi bija atbraukuši cilvēki divdesmit – draugi, paziņas, tuvinieki. Visi ļoti satraucās. Ļoti juta līdzi. Pēc operācijas kļuva skaidrs, ka jaunais cilvēks nekad vairs nestaigās. Nedēļu viņš gulēja reanimācijā. Nu jau no visa līdzjutēju pulka pie viņa nāca trīs vai četri radinieki. Turpmāk puisim slimnīcā bija jāpavada vēl daudzas nedēļas. Beigās viņš palika pilnībā viens. Nevienam nevajadzīgs. Paralizēts. Un viņš gluži tāpat kā citi, kuriem pēc mugurkaula traumas, kas gūta, lecot uz galvas ezerā, karjerā vai upē, nemitīgi galvā atkārtojās aina – tās dažas lēciena milisekundes un atskārsme, ka viņš taču varēja to nedarīt. Varēja nelēkt…”
Ik gadu Latvijā 15 līdz 25 cilvēki pēc līdzīgām traumām, lecot uz galvas ūdenī, paliek paralizēti uz mūžu. Biežāk tie ir jauni, vidēji 27 gadus veci vīrieši. Biežāk šādi rīkojas kompānijā, dzīvespriecīgi dzerot alu, cepot gaļu, smejoties un jokojot. Un līdzīgi, kā ar iespēju nepieļaut otra sēšanos pie stūres reibumā, visiem klātesošajiem ir iespēja neļaut cilvēkam lēkt uz galvas ūdenī.
Kakla daļa ir ļoti trausla – to nesargā ne ribas, ne masīvi kauli. Atsitiena brīdī cilvēks ne vienmēr lauž sprandu, bet var gūt mugurkaula saišu bojājumus, pārrāvumus, mežģījumus, skriemeļu lūzumus un muguras smadzeņu traumas.
Vairumā gadījumu, kad cilvēks, lecot uz galvas ūdenī, atsitas pret akmeni, zaru vai zemi, viņš vairs krastā neizpeld. Bieži trieciena dēļ zūd samaņa, un tikpat bieži muguras smadzeņu bojājums izraisa ķermeņa daļu paralīzi. Ja redzat, ka ūdenī lecošais neiznirst, viņš ir jāglābj un jāvelk ārā aiz matiem. Šādā brīdī nav jēgas baidīties par to, vai nepastiprināsiet traumas sekas. Kad cilvēks izvilkts ārā, viņu vēlams noguldīt nevis uz zemes vai smiltīs, bet uz kāda auduma gabala – dvieļa, palaga, segas, jo, kad ieradīsies neatliekamā medicīniskā palīdzība, cietušais no jauna būs jāpārvieto.
Pat ja cilvēks neelpo, viņu nedrīkst griezt uz sāniem vai likt sēdus ar domu, lai atklepo ūdeni. Stāvoklim jābūt horizontālam – guļus. Arī elpināšana un sirds masāža jāveic, nekustinot ne ķermeni, ne galvu uz sāniem. Nekavējoties jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Ja gūta mugurkaula kakla daļas trauma, minūtes ir izšķirošas, un, ja nav pilnībā bojāts mugurkaula kanāls un iestājusies paralīze, operācija jāveic tuvāko divu līdz astoņu stundu laikā.
UZMANĪGI AR MUGURAS PĀRSLODZI!
Vasaras sezonā, kad brīvo laiku pavadām dārzā, ceļojumos un aktīvā atpūtā, ORTO Klīnikas sertificēts mugurkaulāja ķirurgs Dr. Kaspars Ruks aicina īpašu uzmanību pievērst muguras veselībai. Ilgstoša ravēšana, smagumu nešana, intensīvi remontdarbi vai pēkšņa fiziska slodze pēc mazkustīga perioda var radīt gan muskuļu sastiepumus, gan nopietnākas mugurkaula problēmas.
Dr. Kaspars Ruks uzsver, ka cilvēki bieži pārvērtē savas fiziskās spējas un cenšas visus darbus paveikt vienā dienā. “Tieši pārslodze ir viens no biežākajiem muguras sāpju iemesliem vasaras sezonā,” norāda speciālists. Īpaši riskanti ir ilgstoši darbi saliektā pozā un smagumu celšana ar muguru, nevis kājām. Speciālists atgādina, ka regulāra vingrošana vismaz daļēji pasargā muguru no iespējamiem bojājumiem. Savukārt, ja dārzā nepieciešams stumt, nest vai rakt, ieteicams izmantot jostas korseti, lai atbalstītu muguras jostas daļu fiziska darba laikā.
Ārsts norāda, ka ravējot mugurai saudzīgākā poza ir četrrāpus, jo tā rada vismazāko slodzi mugurkaulam. Ja tas nav ērti ceļu problēmu dēļ, ieteicams izmantot nelielu ķeblīti un regulāri mainīt pozīcijas.
Speciālists atgādina – ja muguras sāpes nepāriet divu nedēļu laikā vai tās izstaro uz kājām, ir jāvēršas pie ārsta. Šādi simptomi var liecināt par nopietnākiem starpskriemeļu disku bojājumiem, kam nepieciešama savlaicīga ārstēšana.
